Piektdiena, 2014. gada 25. aprīlis

Viņš ir akmens, ko jūs – namdari – atmetāt,
bet kas kļuva par stūrakmeni. (Apd 4, 11)

Lasījums no Apustuļu darbiem (Apd 4, 1-12)
Tajās dienās, kad Pēteris un Jānis pēc klibā cilvēka izdziedināšanas uzrunāja ļaudis, pie viņiem piegāja priesteri, svētnīcas sardzes priekšnieki un saduceji, sašutuši, ka tie mācīja tautu un attiecībā uz Jēzu sludināja augšāmcelšanos no miroņiem. Un tie viņus aizturēja un ielika cietumā līdz nākamajam rītam, jo bija jau vakars.
Bet daudzi no tiem, kas dzirdēja mācību, ieticēja, un vīru skaits sasniedza piecus tūkstošus.
Nākamajā dienā sapulcējās viņu priekšnieki un vecākie, un Rakstu zinātāji Jeruzalemē, un arī virspriesteri Annass un Kaifass, un Jānis, un Aleksandrs, un cik vien viņu bija no priesteru kārtas. Nostādījuši apustuļus vidū, viņi jautāja: “Ar kā spēku vai kā vārdā jūs to darījāt?”
Tad Pēteris, Svētā Gara piepildīts, viņiem sacīja: “Tautas priekšnieki un vecākie! Ja mēs šodien tiekam pratināti par labdarību slimam cilvēkam, kuras dēļ viņš kļuva vesels, tad lai jums visiem un visai Izraēļa tautai top zināms, ka Jēzus Kristus Nācarieša vārdā, kuru jūs piesitāt krustā, bet kuru Dievs uzmodināja no miroņiem, un pateicoties Viņam, šis cilvēks jūsu priekšā stāv vesels.
Viņš ir akmens, ko jūs – namdari – atmetāt, bet kas kļuva par stūrakmeni. Un nevienā citā nav pestīšanas, jo cilvēkiem zem debesīm nav dots neviens cits vārds, caur kuru mēs varētu kļūt pestīti.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Psalms 118 (117)
Refrēns: Slavējiet Kungu, jo Viņš ir labs!
vai: Alleluja!

Slavējiet Kungu, jo Viņš ir labs
un Viņa žēlsirdība pastāv mūžam!
Lai saka tagad tie, kas Kunga bīstas:
“Viņa žēlsirdība pastāv mūžam.” R.

Akmens, ko namdari atmeta,
ir kļuvis par stūrakmeni.
Tas ir Kunga darbs,
un tas ir brīnums mūsu acīs. R.

Šī ir diena, ko Kungs ir devis, –
priecāsimies par to un līksmosim!
Ak, Kungs, atpestī mani,
dod, Kungs, labklājību! R.

Alleluja.
Šī ir diena, ko Kungs ir devis, –
līksmosim un priecāsimies!
Alleluja.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija,
ko uzrakstījis svētais Jānis (Jņ 21, 1-14)
Jēzus pēc savas augšāmcelšanās parādījās mācekļiem pie Tibērijas jūras.
Un parādījās Viņš tā: tur bija kopā Sīmanis Pēteris un Toms, ko sauca par Didimu, un Natanaēls, kurš bija no Galilejas Kānas, un Zebedeja dēli, un divi citi no Viņa mācekļiem.
Sīmanis Pēteris viņiem teica: “Es eju zvejot.” Tie viņam atbildēja: “Arī mēs ejam tev līdzi.” Viņi gāja un iekāpa laivā, bet tajā naktī neko nenoķēra.
Bet, kad uzausa rīts, krastā stāvēja Jēzus. Tomēr mācekļi nepazina, ka tas ir Viņš.
Tad Jēzus viņiem sacīja: “Bērni, vai jums ir kas ēdams?” Tie Viņam atbildēja: “Nav.” Bet Viņš tiem sacīja: “Izmetiet tīklu laivas labajā pusē, un jūs atradīsiet!” Tā viņi iemeta tīklu un vairs nespēja to izvilkt zivju daudzuma dēļ.
Tad māceklis, kuru Jēzus mīlēja, sacīja Pēterim: “Tas ir Kungs!” Bet Sīmanis Pēteris, izdzirdējis, ka tas ir Kungs, uzģērba virsdrēbes, jo bija kails, un metās jūrā. Bet citi mācekļi pārbrauca laivā, vilkdami zivju tīklu, jo viņi nebija tālu no krasta – apmēram divsimt olektis.
Izkāpuši krastā, viņi redzēja saliktas kvēlojošas ogles un uz tām uzliktu zivi un maizi. Jēzus viņiem sacīja: “Atnesiet no tām zivīm, ko tagad nozvejojāt.” Tad Sīmanis Pēteris aizgāja un izvilka krastā tīklu, pilnu ar simts piecdesmit trijām lielām zivīm. Un, lai gan to bija tik daudz, tomēr tīkls nesaplīsa. Jēzus viņiem teica: “Nāciet, ieturiet maltīti!” Un neviens no mācekļiem neiedrošinājās Viņam jautāt: “Kas Tu esi?” – jo viņi zināja, ka tas ir Kungs. Jēzus piegāja un paņēma maizi, un pasniedza viņiem, tāpat arī zivi.
Šī bija jau trešā reize, kad Jēzus, augšāmcēlies no miroņiem, parādījās mācekļiem. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.