Svētdiena, 9. augusts
Rīta lūgšana
Svēto Rakstu lasījumi
Vakara lūgšana
Priestera komentārs
Klausies Dieva Vārdu

Priestera  komentārs

Dārgie draugi!
Gatavojot šo sprediķi jau jūnija vidū, domās un lūgšanās esmu kopā ar jums, dārgie svēt­ceļnieki, kuri jau esat ceļā uz mūsu Māras zemes Karalienes, Jaunavas Marijas sanktuāriju Aglonā. Šogad pandēmijas dēļ šie svētceļojumi ir pieticīgāki un ar lielākām drošības prasībām. Bet tieši šogad tie tādēļ varbūt ir vēl daudz dziļāki un garīgāki, jo tad, kad kaut kas tiek atņemts un aizliegts, tas kļūst vērtīgāks.

Baznīca kā laiva
Šīsdienas Evaņģēlija fragmentā Jēzus atrodas laivā kopā ar saviem mācekļiem. Laiva kļūst par svētās Baznīcas simbolu. Svētais Hipolīts (miris ap 235. gadu) noslēdz savu darbu Traditio Apostolica ar vārdiem: “Ak, dārgie! Pats Dievs vada svēto Baznīcu un rūpējas, lai tā aizpeldētu uz miera piestātni.” Arī Pseido-Ambrozijs,kādā no saviem sprediķiem uzsver: “Līdzīgi kā laiva ir simbols daudziem, arī mums tā ir jāuzskata par Baznīcas simbolu – tā peld atklātā jūrā un ir pakļauta dažādiem vējiem, proti, kārdinājumu un uzbrukumu vējiem, un lielie viļņi, proti, šīs pasaules spēki, vēlas to sadragāt pret klintīm.”

Vecajā Derībā Noasa šķirsts bija simbols pestīšanai – šis šķirsts peldēja pāri pasaules plašajiem ūdeņiem. Jēzus izvēlas savus mācekļus no zvejnieku vidus un bieži ar viņiem atrodas laivā. “Un, staigādams gar Galilejas jūru, Jēzus ieraudzīja divus brāļus, Sīmani, sauktu par Pēteri, un Andreju, viņa brāli, tīklu jūrā izmetam, jo tie bija zvejnieki. Un Viņš tiem teica: “Nāciet man līdzi, Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.” (Mt 4, 18-19) Jēzus arī mācīja savus mācekļus no laivas. “Kādu reizi ļaudis pie Viņa spiedās un klausījās Dieva vārdus, bet Viņš stāvēja pie Ģenezaretes ezera. Tad Viņš ieraudzīja divas laivas ezera malā stāvam, bet zvejnieki bija izkāpuši un mazgāja savus tīklus. Bet Viņš kāpa vienā laivā, kas piederēja Sīmanim, un lūdza to nocelt mazliet no malas, un Viņš nosēdās un mācīja ļaudis no laivas.” (Lk 5, 1-3) Arī apustulis Pāvils vēlāk Timotejam runās par ticības laivu, sakot: “Šo piekodinājumu es lieku tev pie sirds, mans dēls Timotej, pēc agrākiem praviešu vārdiem par tevi, lai tu cīnītos ar tiem labo cīņu savā ticībā un labā sirdsapziņā, ko daži ir atmetuši, un tā viņu ticības laiva ir sadragāta.” (1 Tim 1, 18-19)

Kontemplatīvā lūgšana – laiva, kurā patverties
Jēzus vakara lūgšana vienatnē ir kā paraugs visiem kristiešiem visos laikos. Mūsdienās, kad tik ļoti tiek vērtēta aktivitāte un darbošanās pašas darbošanās dēļ, kad arī Baznīcā un draudzē tās auglīgums tiek vērtēts pēc dažādu aktivitāšu daudzuma vai uzcelto un izremontēto dievnamu skaistuma, kontemplatīvā dzīve, laiks, kas pavadīts klusumā Dieva priekšā, bieži vien tiek uzskatīts kā zemē nomests laiks. Pirmajā lasījumā Elijs, Izraēļa ķēniņa Ahaba un viņa sievas Izebeles nomocīts, iznīcinājis elku dieva templi, nogalinājis Baāla praviešus un gandrīz nomiris no bada, piedzīvo Dieva klātbūtni klusā vēja pūsmā, savukārt vētra Galilejas ezerā simbolizē ļaunā uzbrukumus – gan mums pašiem, gan pasaulei un Baznīcai. Tā vietā, lai vēl vairāk pieplaktu pie Kunga kājām, līdzīgi kā to darīja Evaņģēlijā minētā Marija (sal. Lk 10, 41-42), mēs mēdzam haotiski organizēt dažādus projektus, vīzijas un idejas vai pat uzbrukt Vatikāna II koncilam vai pāvestam Franciskam, domājot, ka pie mūsdienu pasaules sekularizācijas un neticības ir vainojami šie procesi.
Cik bieži mēs esam bijuši ciemos pie Baskāju Karmelītu kontemplatīvā klostera māsām Ikšķilē? Vai arī meklējuši Dievu lūgšanā, kā to māca svētā Ignācija garīgie bērni jezuīti, svētās Terēzes no Avilas un svētā Jāņa no Krusta garīgie bērni karmelīti vai svētā Franciska uzticīgie draugi franciskāņi un vēl daudzi jo daudzi citi? Dominikāņi, kartūzieši, paulīnieši, mariāņi, utt.? Mūsu Baznīca ir bagāta ar tik daudzām dažādām garīgajām skolām, kuras – līdzīgi, kā to darīja apustulis Pēteris, – māca mums katram nenolaist skatu no Kunga. Jo, tiklīdz mūsu dievnami pārvērtīsies par garīgajiem “kultūras namiem” un dažādu aktivitāšu centriem, mēs pazaudēsim skatu uz Jēzu. Un šajā procesā nevajag vainot ne Vatikāna II koncilu, ne pāvestu Francisku, ne arī mūsdienu pasauli, kura pa vēstures līkločiem iet savu ceļu, un bieži vien Baznīcas un pasaules ceļi attālinās viens no otra.

Vatikāna II koncils – Baznīcas atjaunotnes avots pasaules bangojošajā jūrā
Analizējot šīsdienas lasījumus, paņēmu rokās pāvesta Franciska apustulisko pamudinājumu Evaņģēlija prieks (Evangelii gaudium). Šis dokuments ir jāizlasa katram (tas ir izdots latviski), lai vispār saprastu, kurp dodas pāvests Francisks un katoliskā Baznīca jaunajā tūkstošgadē. Pirms neilga laika saņēmu daudz pārmetumu par kādu ierakstu sociālajā vietnē Facebook, kurā uzdrošinājos norādīt uz pārāk lēno Vatikāna II koncila aggiornamento un ressourcement (atgriešanos pie avotiem un doktrīnas piemērošanu mūsdienu ap­stākļiem) ieviešanu Latvijā. Daudz šajā ziņā ir paveikuši abi mūsu zemes kardināli – Juliāns Vaivods un Jānis Pujats, agresīvā komunisma apstākļos ieviešot liturģisko reformu un piemērojot katolisko Baznīcu Latvijā Vatikāna II koncila norādēm. Jā, pirms dažiem gadiem latviski ir izdots Vatikāna II koncila dokumentu krājums, pateicoties Koncilam ir reformēts Kanonisko Tiesību kodekss (1983) un izdots Katoliskās Baznīcas katehisms (1992), tomēr ar dokumentu izdošanu vien ir par maz. Ir nepieciešams ieviest dzīvē – personiskajā un draudžu, diecēžu dzīvē – Koncila dotos norādījumus, bet vēl vairāk – Koncila “garu”. Un tur mums vēl tāls ceļš ejams.

Daži Vatikāna II koncilam pārmet par krīzi, kāda Baznīcā un pasaulē sākās pēc 1968. gada seksuālās revolūcijas, kas noveda pie dažādu sabiedrības morāles normu pārskatīšanas. Tomēr, kā uzsver emeritētais pāvests Benedikts XVI savā 2019. gada 11. aprīļa vēstulē “Baznīca un seksuālās izmantošanas skandāli”, krīzi Baznīcā veicināja nevis Vatikāna II koncils, bet gan vēsturiskie apstākļi, kādos atradās Baznīca, kā arī dažādu teoloģisko, pastorālo un sociālo akcentu pārbīde pašas Baznīcas iekšienē. Daudzi Baznīcā pārprata Koncilu, domājot, ka Koncils vēlējās “reformēt Baznīcu”, ar reformām saprotot tikai ārējas liturģisko, teoloģisko, pastorālo “konstrukciju” maiņas, nedomājot par iekšējo Koncila “garu” un ideju.

Koncils atkal no jauna Baznīcas centrā nolika Euharistiju un Dieva Vārdu – Bībeli. Koncils palīdzēja ieraudzīt, ka Dieva žēlastība ir klātesoša ne tikai katoļos, kuri Baznīcā ir iekļauti ar “miesu”. Par to runā dokuments Lumen gentium, 14: “Tomēr piederība Baznīcai nenodrošina pestīšanu tiem, kuri, mīlestībā neizturot līdz galam, paliek Baznīcas klēpī vienīgi ar miesu, bet ne ar sirdi”. [Svētais  Augustīns ir teicis:] “Ir pilnīgi skaidrs, ka, sakot Baznīcā un ārpus Baznīcas, ar to jāsaprot: sirdī, bet ne miesā.”. Vatikāna II koncils tātad norādīja, ka žēlastība ir klātesoša arī atšķirtajos brāļos
kristiešos, citu konfesiju pārstāvjos, citu reliģiju piederīgajos un pat neticīgajos, lai arī nepilnīgā veidā. Koncils mazināja Baznīcas monarhiski – centrālo hierarhijas lomu, paverot ceļu aktīvai laju darbībai Baznīcā un līdzsvaroja pāvesta un bīskapu kolēģijas lomu un attiecības, nenonākot pretrunā iepriekšējo Koncilu mācībai. Vatikāna II koncils uzsvēra reliģisko brīvību, veicināja misiju darbu, atvēra ceļu liturģiskai atjaunotnei un visas kristiešu kopienas aktīvai līdzdalībai liturģiskajā dzīvē. Tomēr Koncils arī norādīja, cik svarīgi nepazaudēt skatījumu uz Kristu, liekot tieši Jēzu Kristu savas dzīves centrā, un aicināja attīrīt gan savu dzīvi, gan kopienu un draudžu dzīvi no visa liekā, kas traucē sa­stapties ar Jēzu patiesā un personiskā veidā.

Noslēdzot šīs pārdomas, vēlos iedrošināt ikvienu, kura sirdī ir iezagušās šaubas un nedrošība, domājot par procesiem, kas norisinās sabiedrībā un Baznīcā. Jēzus – pat ja mums šķiet, ka Viņš ir aizmidzis, – tomēr ir nomodā gan par pasaules procesiem, gan arī par notikumiem Baznīcā. Baznīcu, diecēzi, draudzi vada Jēzus Kristus ar dažādu un nepilnīgu cilvēku starpniecību. Tomēr pēdējais vārds pieder Viņam. Romas katoliskā Baznīca nav mūsu, cilvēku Baznīca – tā ir Jēzus Kristus Baznīca.

Visbeidzot vēlos citēt man tik dārgo Vatikāna II koncilu, un lai šie vārdi mums katram ir kā iedrošinājums, kā “ceļa maize” šajā grūtajā laikā, kad visa Baznīca svētceļo cauri mūsdienu pasaules bangojošajiem viļņiem, atceroties, ka elles vārti to neuzvarēs (sal. Mt 16, 18). “Baznīca, kurai jāizplatās visā pasaulē, ienāk cilvēces vēsturē un vienlaikus pārsniedz tautu robežas laikā un telpā. Ceļā, kurā tā piedzīvo kārdinājumus un spaidus, Baznīcu stiprina Kunga apsolītā Dieva žēlastība, lai cil­vēciskā vājuma dēļ tā nenovirzītos no pilnīgas uzticības, bet paliktu savam Kungam cienīga līgava un nepārstātu nemitīgi atjaunoties, pateicoties Svētā Gara darbībai, līdz caur krustu tā sasniegs gaismu, kas nekad neizdziest.” (Vatikāna II koncils, Lumen gentium, 9)

Priesteris Ilmārs Tolstovs

Mieram tuvu augusts 2020