Svētdiena, 16. decembris
Rīta lūgšana
Svēto Rakstu lasījumi
Vakara lūgšana
Priestera komentārs
Klausies Dieva Vārdu

Maiguma un prieka revolūcija

“Priecājies un līksmojies no visas sirds!” Ar šiem ievadvārdiem sākas šīs Priecīgās jeb Gaudete svētdienas Svētā Mise. Tuvojoties Kristus Dzimšanas svētkiem, līdz ar rūpēm par šo svētku skaistu svinēšanu ikvienu pārņem neliels satraukums un, cerams, arī prieks. Prieks, šis stāvoklis, kas tik viegli pamanāms, ja tiek piedzīvots, jo, kad esam priecīgi, šajos brīžos piedzīvojam pacilātību, aizkustinājumu, aizmirstas daudzas sīkas likstas un problēmiņas un pat lielās problēmas nešķiet tik nomācošas. Arī apkārt esošie cilvēki to pamana un tiek “inficēti”.  Tie ir brīži, kas ļauj novērtēt dzīves skaistumu un vērtību, brīži, kuru dēļ gribas turpināt savu dzīvi, metoties tajā ar visu sparu. Šādus brīžus piedzīvojam, kad esam kopā ar sev tuviem un mīļiem cilvēkiem, ģimenes locekļiem vai draugiem, kad ceļojam un atklājam jaunas vietas un lietas savā dzīvē un pasaulē. Bet prieku varam piedzīvot arī brīžos kad esam atvērti pret otra cilvēka vajadzībām, ciešanām un likstām. Tādā gadījumā ir runa par prieku, ko dāvā apziņa, ka es varēju būt otram noderīgs, ka man ir, ko otram dot.

Tomēr bieži skaudri nākas aptvert realitāti, kurā jebkāds prieks tiek atņemts un nokauts līdz ar prieka komercializāciju; pieķeru sevi, ka tā vietā, lai veidotu attiecības ar sev tuvajiem un mīļajiem, ar draugiem un radiem, un sev apkārt esošajiem cilvēkiem, es cenšos prieku nopirkt. Nevēlos pārmest to, ka uz Ziemassvētkiem mēs cenšamies sagādāt prieku, iegādājoties dāvanas, bet gan runāt par to, ka dāvāšanas priekam tiek atņemta tā būtība, proti, attiecību veidošana ar līdzcilvēkiem. No vienas puses, ir saprotams, kāpēc var rasties bailes no attiecībām – tāpēc, ka tās nav paredzamas, bieži tā ir pat pilnīgi nekontrolējama joma, kas var sagādāt vilšanos, gluži tāpat kā var dāvāt prieku un laimi. Taču cilvēka dzīve bez attiecībām ar citiem nav iespējama, vienīgais jautājums, uz kuru jāatbild, ir: ko es daru? Vai es brīvi un apzināti veidoju attiecības, kurās dažubrīd var nākties piedzīvot arī vilšanos un sāpes, bet daudz biežāk tomēr tā ir iespēja piedzīvot prieku un laimi, augt un pilnveidoties, iespēja iegūt jēgu savai dzīvei?

Atsaucoties uz pāvestu Francisku, gribas atgādināt un uzsvērt, ka viena no kristieti rakstu­rojošām īpašībām ir prieks. Pāvests ļoti daudz par to ir runājis, norādot, ka tieši pēc prieka kristieti var pazīt un ka prieks uzrunā daudzkārt spēcīgāk nekā skaisti vārdi par kristīgā dzīvesveida vērtību. Šķiet, šajā priecīgajā svētdienā to ir tik būtiski atgādināt – mēs esam aicināti uz prieku, mums nav jābaidās priecāties un izstarot prieku sev apkārt. Mums nav jāpakļaujas pārprastām kristīgām mācībām par to, ka kristietim jādzīvo sava grēcīguma ēnā, visu laiku gandarot un sevi šaustot. Gluži pretēji, ir nepareizi, ja es kristietību padaru par grūti panesamu moku mācību, ar ko attaisnoju savu īgnumu pret visu un visiem. Tā nav kristietības vēsts, jo patiesībā kristietība cilvēku atbrīvo no visa liekā, lai viņš varētu piedzīvot dziļu iekšēju prieku, apzinoties savu Dieva doto vērtību un cieņu, to dzīvojot attiecībās ar līdzcilvēkiem.

Šīsdienas Evaņģēlija fragments norāda uz dažām lietām, kas var likt aizdomāties par iekšējo brīvību vai nebrīvi un par to, vai tām nav saistība ar prieku, kuru piedzīvoju vai nepiedzīvoju. Tiek uzdots ļoti ikdienišķs jautājums: kas mums jādara? Atbilde ir patiesi kristīga: kam ir divi svārki, lai dalās ar to, kuram nav; kam ir ēdamais, lai dalās ar to, kurš izsalcis; lai neviens nedara otram pāri, lai nekrāpj un nezog... Nekas jauns, gluži pretēji – tik pašsaprotami vārdi! Bet ne vienmēr tie atklājas mūsu ikdienas dzīvē. Vēl vairāk, gribas atkal atsaukties uz pāvestu Francisku, šoreiz uz viņa runu, viesojoties Baltijā, konkrēti Aglonā. Pāvests teica: “Mēs esam aicināti “pieskarties” citu ciešanām. Iesim pretī cilvēkiem, lai mierinātu un būtu viņiem līdzās. Nebaidīsimies pieredzēt maiguma spēku un būt iesaistītiem, nebaidīsimies, palīdzot citiem, sarežģīt sev dzīvi.” Viļņā, tiekoties ar jezuītiem, pāvests norādīja, ka Jēzus pēc krustā sišanas neuzskatīja par necienīgu nokāpt ellē; arī mums nevajag baidīties no dažādajām cilvēka reālās pieredzes situācijām, pat no “ellēm” ne, lai palīdzētu. Šis pāvesta aicinājums ir ļoti radikāls un grūti ignorējams, jo šos vārdus viņš izrunāja autoritatīvi, bez kompromisiem. Viņš vairākkārt savā mācībā uzsver, ka kristietība pieprasa šo radikālo nostāju, kas ir atvērtība pret otra cilvēka vajadzībām un ciešanām gan individuālā, gan visas sabiedrības līmenī, un tikai tad mēs varam autentiski nest kristietības vēsti pasaulē. Turklāt šo nostāju pāvests tiešā veidā saista ar prieku, neatlaidīgi uzsverot, ka nenoslēgšanās savās individuālajās vajadzībās, kas aizmirst par līdzcilvēku vajadzībām un iz­aicinājumiem, var dāvāt iekšējo brīvību un līdz ar to prieku. Autentisku prieku, kas raksturīgs cilvēkam, kurš pazīst dzīves realitāti tādu, kāda tā ir, bet tās priekšā neļaujas izmisumam un bezcerībai, jo zina, ka ar savas dzīves apzinātām izvēlēm to var ietekmēt un mainīt. Zina, ka Dievs nav mūs atstājis, bet ir ar mums, un Viņa reālo klātbūtni mēs īpašā veidā gatavojamies svinēt jau pavisam drīz.

Priesteris Jānis Meļņikovs SJ

Mieram tuvu decembris 2018