Svētdiena, 8. marts
Rīta lūgšana
Svēto Rakstu lasījumi
Vakara lūgšana
Priestera komentārs
Klausies Dieva Vārdu

Pārveidošanās notikumā, ko šodien varam vērot kopā ar apustuļiem, ir daudz simbolu.

Vispirms Mozus un Elija klātbūtne norāda uz vienotību, kas pastāv starp Jēzus sludināto Vārdu un to, ko vēstures gaitā ir saņēmusi apsolītā tauta. Visi pagātnes notikumi savu piepildījumu rod Jēzū, kurš ir nācis, lai pasludinātu jaunu likumu un lielāko pravietojumu – pravietojumu par Dieva valstības iestāšanos.

Uz šī kalna, kā tas bija noticis jau Kunga kristīšanas brīdī, mācekļi dzird Tēva balsi: “Šis ir mans mīļais Dēls, Viņu klausiet!” Šie vārdi mums atklāj dziļo vienotību, kāda pastāv starp Jēzu un Dievu, kā arī to, ka Dievs ir Tēvs.

Kā dzirdējām, dievišķā gaisma kā apmetnī apņēma ne tikai Jēzu, bet arī apustuļus; tomēr Jēzus apustuļus aicina: “Celieties un nebīstieties!” Šī gaisma, kas izplūst no Jēzus, atklāj lielo noslēpumu, kas slēpjas Jēzus cilvēciskumā. Tā ir zīme dievišķajam un godības pilnajam iznākumam, kas būs Viņa misijas vainagojums.

Tagadne tiek saistīta ar nākotnes notikumiem, citiem vārdiem sakot, nākotne, kura izstaro augšāmcelšanos, atspīd tumšajā tagadnes brīdī. Šis brīdis ir tik svētlaimes pilns, ka mācekļi vēlētos, lai tas nekad nebeidzas. Kad Pēteris piedāvā uzcelt trīs teltis, viņš apliecina: paliksim šeit! Pārāk skaista ir šī pieredze, kas liek aizmirst visu pārējo, to, kas ir nepanesams un pārlieku grūts ikdienas dzīvē.

Šo kārdinājumu pazīstam mēs visi – izvēlēties ticību, kura būtu emociju piepildīta, izvēlēties sajūtas un iespēju aizbēgt no atbildības. Tomēr pēc tam, kad esam uz brīdi baudījuši apskaidrošanos, ir nepieciešams atgriezties ikdienā, kur valda rutīna, ieradums un nogurums, no kā neviens nevaram aizbēgt. Tieši to vēlas atgādināt Jēzus, kad aicina apustuļus kāpt no kalna lejup.

Ikdienā reizēm neredzam nekā no tās gaismas, ko esam baudījuši, no tā prieka un līksmības, ko piedzīvojām īpašajā žēlastības brīdī. Apustuļi pēc šī skaistā notikuma, kā lasām, pacēluši acis, vairs neredzēja nevienu citu kā tikai Jēzu. Godības zīmes ir pazudušas, Jēzus ir palicis, tērpts savā cilvēciskumā. Patiesībā tieši tāds ir ticības ceļš, kur nav nekādas līksmības, vīziju vai saldu izjūtu.

Tā vietā šeit, virs zemes, ir ikdienas problēmas, un vienīgais mierinājums ir Jēzus attēls, kru­cifikss un Vissvētākais Altāra Sakraments. Nekā ārēja, nekā no Debesu prieka, vienkāršas, triviālas lietas – Jēzus savā cilvēciskumā. Tas ir Jēzus ceļš uz Jeruzalemi, un šī ceļa kulminācija izskan vārdos: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?”

Tomēr ikdienas ceļā nav atņemta Kunga Pārveidošanās notikuma klātbūtne. Vienmēr ir jāatceras – kaut kur ir gaisma, pat ja savas dzīves tumšajā posmā mēs to nesaskatām. Saule spīd arī tad, kad debesis sedz mākoņi un zemi klāj migla.

Mums jāmāca savas acis – savas ticības acis – to redzēt, īpaši tad, kad kalpojam tuvākajam, kad mūsu mīlestība nedrīkst apstāties pie kādām robežām, kad mums jābūt gataviem uzņemties arī grūtības un upurus.

Uzlūkojot Jēzus izkropļoto vaigu uz krusta, mēs redzam, kā tobrīd jau atspīd arī Viņa augšām­celšanās godība. Kāds to pamanīja – tas bija simtnieks.

Raudzīsimies vienmēr uz Jēzu, kā apustuļi Tabora kalnā un kā simtnieks zem krusta, lai Viņā ik dienas smeltu sev spēku, ticību un izturību, lai ko arī nāktos piedzīvot.

Priesteris Juris Zarāns

Maija Mieram tuvu, 2020