Pirmdiena, 18. decembris
Ievadvārdi mēnesim Mēneša dziesma

Ievadvārdi

Ved mūs pie Dieva, ak, Marija!

Es atceros, kā dziedāju, sparīgi soļojot kaut kur Vecpiebalgas rajonā, iespējams, dodoties uz vai no Vecpiebalgas luterāņu dievnama, no kura toreiz bija palikuši vien mūri, un bērziņi gaišzaļām lapiņām altāra daļā auga pretī debesīm. Tas bija svētceļojums Rīga-Aglona, man bija, šķiet, divpadsmit gadi. Ved mūs pie Dieva, ak, Ma-ri-ja, / bez Tā mēs dzīvot ne-spē-jam, / jo Viņu mīlēt arvien bi-ja / īsts gods un laime cil-vē-kam! Dziesmas vārdu ritms soļus darīja vieglākus.
Vai toreiz iedziļinājos vārdos? Varbūt arī ne. Man patika dziedāt. Man patika soļot. Un man patika arī tas, ka ir Dievs, ka ir Marija un ka ir cilvēki, ar kuriem kopā pie viņiem abiem iet.
Man šodien gribētos atkal nokļūt uz tā ceļa. Man gribētos satikt to mazo meiteni. Man gribētos no viņas iemācīties šodien tikpat braši soļot, tikpat braši dziedāt un tikpat braši lūgt – ved mūs pie Dieva, ak, Marija!
Cik daudz patiesības vienkāršajos vārdos. Bez Dieva mēs dzīvot ne-spē-jam. Kaut kā jau klumburojam, arī kad esam no Viņa pagājuši sāņus. Vai pat ļoti tālu. Kaut kā jau stīvējamies uz priekšu, mēģinot “sarunāt” ar sevi un pasauli, kaut kā klumpaču klampačiem uz priekšu tiekam. Kaut kā minūtes un stundas nomaina cita citu. Nāk jaunas nedēļas, mēneši un gadi, arī ja ejam savā spēkā, ja nevis Marija mūs ved pie Dieva, bet mēs paši savā gudrībā meklējam savus ceļus uz saviem mērķiem. Bet vai tā ir tāda dzīve, kāda tā varētu būt, kāda tā mums Debesu iecerēta?
Ved mūs pie Dieva, ak, Marija! Kā reiz tavs jā veda Dievu pie mums, veda pie mums cilvēkbērnu, kura raudās jau skanēja Dieva balss. “Es lūdzu tavu mīlestību!” Dievs jau toreiz teica ar bērna raudām. Bet to bija grūti saprast. Un manai cietajai sirdij pa reizei arī šodien to grūti saprast. Tik labi saprotu, kad Dievs man apliecina – Es tevi mīlu un tāpēc dodu... Bet man ir grūtāk saprast, kad Viņš saka – Es tevi ļoti mīlu un tāpēc nedodu, tev nevajag. Es tevi ļoti mīlu un tāpēc atņemu – tev jāiet pa citu ceļu. Tik bieži ir grūti saprast arī tad, kad Dievs caur savu Vārdu uzrunā pavisam skaidri. Jo vai tad es klausos?
Ved mūs pie Dieva, ak, Marija! Palīdzi Viņa mīlestībai noticēt ar jaunu spēku. Palīdzi at­saukties. Palīdzi ar lepnumu dzīvot tā, lai dzīve vairotu to mīlestību, kuru jau toreiz apliecināja tavs mazais puisītis. Viņš, kurā pukstēja Dieva sirds. Viņš, jaundzimušais cilvēkbērns un mūžīgais Dievs. Viņš, kurš vēlāk tevi pagodināja Debesu godībā. Viņš, kurš tevi ir devis par Māti arī man.
Arī mūs Tavs Dēls vēl pārsteigs, gan šīs zemes ceļos, gan godībā. Jo arī mūs Viņš mīl. Ved mūs pie Viņa, ak, Marija!

Aija Balode



Mieram tuvu decembris 2017