Otrdiena, 26. maijs
Ievadvārdi mēnesim Mēneša dziesma

Ievadvārdi

Vai vecākiem pienākas bērns? Tā reiz kāds priesteris jautājis pirmslaulību kursos. 
Vai bērnam pienākas vecāki?
Vai cilvēkam pienākas mīlestība? 
Vai pasaulei pienākas Dieva apžēlošanās? 

Vai mums pienācās bezrūpīgie un priecīgie brīži, pie kuriem bijām pieraduši, bet kurus bieži pat nepamanījām un par kuriem nepateicāmies? Vai bezrūpīga, priecīga dzīve atkal daudziem un priecīgiem kopā pienākas šodien? Nepienākas. Bet joprojām mēs to drīkstam lūgt kā žēlastību. Lūgt no Dieva, kuram viss ir iespējams. No Dieva, kurš mīl cilvēku arī tad, ja cilvēks Viņu nemīl. 
Pat iespēju apstāties, apdomāties un atjēgties – ticēsim, ka arī to Dievs mums dod, jo tā mums ir labāk. Ticēsim, ka Viņš nepārbauda cilvēku pāri tā spēkiem. Mūsu Dievs, kurš pats nesa krustu līdz spēku izsīkumam. Līdz tumsai un – ļaužu acīs – līdz neizsakāmai un biedējošai nebūtībai. Līdz nāvei. Dievs mira par cilvēku mīlestības dēļ.
Bet tad bija augšāmcelšanās. Jauna gaisma un jauna cerība. 
Arī šorīt gaisma aust. Arī šorīt augšām­celšanās un cerības spēks Dieva rokās. Nē, mums nepienākas. Pazemībā lūgsim nepelnītu, pārsteidzošu žēlastību. 

Aija Balode

Maija Mieram tuvu, 2020