Sestdiena, 22. jūlijs
Ievadvārdi mēnesim Mēneša dziesma

Jūlija mēnesis Baznīcā

Jauns mēnesis – jauns sākums
Pēc svētku un atceres dienu bagātīgi piesātinātā jūnija laika ritējums mūs ievedis gada septītajā mēnesī, kurā Baznīcas kalendārs ir krietni skopāks. Šajā saistībā atcerējos reiz rekolekcijās dzirdētu stāstu par priesteri, kuram lāgā neveicies ar sprediķošanu, turklāt viņš šo trūkumu itin labi apzinājies. Liels bijis priestera pārsteigums, kad kādu dienu pēc Svētās Mises sakristejā ienākusi kāda kundze un asarām acīs pateikusies par dzirdēto homīliju, kas esot izmainījusi visu viņas dzīvi. Kad pārsteigtais priesteris pazemīgi centās iebilst, sieviete sacīja: “Jā, prāvest, Jūsu sprediķis bija garš un neinteresants, bet vienā brīdī Jūs teicāt, ka pabeidzat tā pirmo daļu un ejat pie otrās. Es sapratu, ka arī man jāatsakās no saviem sliktajiem ieradumiem un ar Dieva žēlastību jāsāk jauna dzīve!” Šo piemēru es minu tādēļ, ka jūlijs mūs ieved gada otrajā pusē. Līdz ar to tas pats par sevi ir zīmīgs simbols, kas liek kārtējo reizi padomāt par laika garīgo vērtību, par to, vai pilnvērtīgi izmantojam šo lielo Dieva dāvanu, jo dzīve, kā izrādās, ir tik īsa, taču vairums to saprot jau pārāk vēlu!

Liels ir Dievs savos svētajos!
Neraugoties uz šķietamo liturģisko pieticību, jūlijā Baznīcas dzīvi rotā veselas piecas svētdienas, tiek pieminēti un godāti arī vairāki svētie. Zīmīgi, ka pirmais svētais, kuru šajā mēnesī godināsim, ir svētais apustulis Toms, savukārt hronoloģiski pēdējais ir svētais Ignācijs no Lojolas, jezuītu ordeņa dibinātājs. Viņi abi ir tik dažādi, taču svētumā vienoti. Bez šiem dižajiem kristiešiem jūlijā godinām arī citus, piemēram, svēto Mariju Goreti, kuras cīņa līdz nāvei, sargājot lielo Dieva dāvanu – sirdsskaidrību, ir kā sirdsapziņas balss mūsdienu netikumības nomāktajai cilvēcei. Atcerēsimies franciskāņu ordeņa lepnumu svēto Bonaventūru – dižo teologu, kura dzīvi un bīskapa kalpojumu raksturoja vienkāršība un dedzība, vadot Dieva tautu. Jūlijā pieminēsim arī divas Evaņģēlijā minētas sievietes, svinot svētās Marijas Magdalēnas svētkus un svētās Martas piemiņas dienu. Tāpat atcerēsimies arī Jaunavas Marijas vecākus – svēto Annu un svēto Joahimu.
Ļoti īpaša šoreiz ir sadaļa Mēneša svētais, kura mūs iepazīstina ar kādu neparastu meiteni. Viņu sauc Antoņeta Meo, viņa ir no Itālijas un nodzīvoja šajā pasaulē tikai sešus gadus un sešus mēnešus. Taču savā īsajā mūžā meitenīte sasniedza ne tikai lielu svētumu, bet piedzīvoja arī autentisku mistisku pieredzi, liekot atcerēties tādus izcilus svētos kā Katrīna no Sjēnas un Antonijs no Padujas. Atzīšos, es pats iesāku lasīt mazās Antoņetas dzīves aprakstu ar zināmu skepsi, taču beigās biju ļoti aizkustināts. Tāds bija arī pāvests Benedikts XVI, kurš, 2007. gadā uzsākot Antoņetas beatifikācijas procesu, teica, ka viņas dzīve, tik vienkārša un svarīga, parāda, ka svētums ir iespējams visos vecumos! Kurš sešgadīgs bērns vēl varētu atstāt mums šādu atziņu: “Sāpes ir kā audums. Jo stiprākas, jo lielāka tām vērtība.” Līdz ar svēto Jacintu un svēto Francisku, kurus pāvests Francisks kanonizēja Fatimā šī gada 13. maijā, Antoņeta vistuvākajā nākotnē kļūs par trešo bērnu, kas ir iecelts svēto kārtā, un pašu jaunāko svēto Baznīcas vēsturē. Lieki teikt, ka viņa var daudz pie Dieva!
23. jūlijā pieminēsim visu mūsu zemes dievnamu iesvētīšanas gadadienu. Šī atceres diena vienmēr ir pietuvināta Svētā Jēkaba svētkiem. Šis Kunga māceklis ir mūsu Metropolijas galvenais aizbildnis, jo tā ir sanācis, ka Rīgas katoļu katedrāle nes šī dižā apustuļa vārdu. Arvien populārāks kļūst senais un kādreiz Eiropā tik ļoti iecienītais svētceļojumu centrs Spānijā – Santjago de Kompostela, kur atrodas svētā Jēkaba relikvijas. Lielā mērā šo fenomenu mūsdienās ir veicinājusi slavenā brazīliešu rakstnieka Paulu Koelju grāmata par viņa ceļu uz šo sanktuāriju. Viņš pats apgalvo, ka pēc romāna publicēšanas svētceļotāju skaits uz Santjago ceļiem ir desmitkāršojies un turpina pieaugt. Taču vairumu no šiem ceļiniekiem ir grūti nosaukt par “svētceļotājiem” klasiskā izpratnē, tur drīzāk ir vērojams kas līdzīgs hipiju kustības fenomenam. Tādēļ vēl jo vairāk tieši katoļiem vajadzētu apzināties savu garīgo mantojumu un atjaunot tradīciju godināt svēto Jēkabu, kurš gadsimtu garumā ir tuvinājis dažādas Eiropas tautas vienotā svētceļojumu kustībā. Īstenot šo nodomu palīdzēs novenna svētā Jēkaba godam, kuru atradīsiet mūsu grāmatiņas noslēdzošajās lappusēs. Šī skaistā lūgšana ir speciāli tulkota mūsu izdevumam no angļu valodas. Cerams, ka tā papildinās mūsu lasītāju “garīgo arsenālu”.
Jūlijs šogad ir īstens novennu mēnesis, jo mēs piedāvājam vēl vienu novennu, kuru aicinām uzsākt Svētā Benedikta, Eiropas aizbildņa svētkos, taču tā nav veltīta dižajam abatam, bet gan kādam mūsu laiku Eiropas cilvēkam, dižajam Francijas politiķim Robēram Šūmanim, lūdzoties par viņa beatifikāciju, kuras process ir uzsākts 1990. gadā.
Novennas ir sens un cienījams lūgšanu veids, tik sens, ka daudziem mūsdienu pseido­intelektuāļiem, kuri sevi uzskata par vairāk “domājošiem” nekā pārējā Baznīca, tas liek pavīpsnāt, taču velti, jo novenna mums ļauj ne tikai iet Dieva dziļumā, bet arī saglabāt noturību lūgšanas dzīvē. Aicinām lūgties kopā ar mums arī jūlijā!

Pāvesta lūgšanu nodoms
Līdzdalība pāvesta lūgšanu apustulātā ir iespēja stiprināt savu vienotību ar Baznīcu, solidarizējoties ar Svēto tēvu. Pāvesta Franciska lūgšanu nodoms šim mēnesim ir veltīts ļoti nozīmīgai kristiešu daļai – tiem, kas savu ticību vairs vai vēl joprojām nepraktizē: “Par mūsu brāļiem, kas ir attālinājušies no ticības, lai viņi caur mūsu lūgšanu un evaņģēliskās dzīves liecību no jauna atklāj žēlsirdībā bagāto Kunga Jēzus klātbūtni, kā arī kristīgās dzīves skaistumu!”
Šis lūgšanu nodoms ir īpaši aktuāls mūsu Baznīcai, jo nevienam nav noslēpums, ka reāli praktizējošo katoļu proporcija Latvijā varētu būt krietni lielāka. Pārāk daudz ir tā saukto “ZL katoļu” jeb to ticīgo, kuri Baznīcu atceras tikai Ziemassvētkos un Lieldienās. Pietiek apmeklēt jebkuras katoļu bēres, lai saprastu, ka gandrīz neviens no klātesošajiem tā īsti nezina elementāro lūgšanu vārdus vai arī kautrējas tos publiski izrunāt. Varbūt Latgalē situācija ir citāda, taču Rīgā tā ir visai bēdīga.
Īpaši svarīgs ir apustulāts katoļu ticībā kristīto vīriešu vidū. Vēršu jūsu uzmanību, ka Mēneša liecinieks šoreiz ir viens no “Jāzepa vīru” kustības vadītājiem. Viņa atgriešanās stāsts un kalpojuma pieredze apliecina, ka mums ir arī spēcīgas un noturīgas cerības zīmes.

Novēlot “Mieram tuvu” lasītājiem
svētīgu šo vasaras mēnesi,
ar cieņu
priesteris Edgars Cakuls

Jūlijs 2017