Pirmdiena, 18. decembris
Ievadvārdi mēnesim Mēneša dziesma

Novembra mēnesis Baznīcā

Mēnesis patriotisma zīmē
Katru gadu novembrī atceramies mūsu valsts Latvijas dibināšanas gadadienu. Kā zināms, ir divas svētku dienas, kuras mums to atgādina. 18. novembris, kas ir formālā neatkarīgās Latvijas Republikas pasludināšanas diena, kā arī 11. novembris, kad atceramies tos notikumus un cilvēkus, kuri neatkarības deklarēšanu padarīja iespējamu. Daudzi šim cēlajam mērķim upurēja visdārgāko – savu dzīvību. Lai rastu atbildi uz jautājumu, vai patriotisms var būt kristīgs, pietiek doties uz Brāļu kapiem, kuros atdusas mūsu brīvības cīnītāji. Katra varoņa kapa vietu rotā krusts. Viņi visi bija kristieši, piederīgi dažādām konfesijām, vairāk vai mazāk savu ticību praktizējoši, taču viennozīmīgi kristieši.
Arī mums, svinot valsts svētkus, ir iespēja un pienākums īpaši lūgties par savu valsti, par savu tautu, par visiem, kas dzīvojam Latvijā. Šajās dienās presē daudz lasām par to, kā kurdu tauta visiem līdzekļiem cīnās par savu vietu zem saules. Tik daudzām tautām pasaulē vēl joprojām nav savas valsts. Mums tā ir. Neuztversim to par pašsaprotamu realitāti, bet novērtēsim kā lielu Dieva dāvanu, kopsim un sargāsim to, it īpaši gatavojoties Latvijas valstiskuma simtgadei, kuru svinēsim nākamgad.
Zīmīgi, ka mūsu grāmatiņas sadaļas Mēneša liecinieks un Mēneša svētais šoreiz ir ar zināmu politisku akcentu. Tajās atradīsim kāda mūsu valsts politiķa liecību, kā arī aprakstu par klostera māsu no Itālijas, kura kā misionāre 19. gadsimta beigās ieceļoja ASV, lai Kristus vārdā sniegtu palīdzīgu roku emigrantiem, kuri toreiz dzīvoja ārkārtīgi smagos apstākļos. Emigrācijas tēma ir sāpīgi aktuāla arī mūsdienās, tādēļ ir vērts ieklausīties svētās Frančeskas Savērio Kabrīni, emigrantu aizbildnes, dzīves stāstā.

Svētums – ceļš uz iekšējo brīvību
Novembra mēnesi ievada divas svētku dienas, kuras šķiet esam saplūdušas vienā, jo tās abas mūs aicina ticībā ielūkoties aiz robežas, kuru iezīmē nāve. Šī robeža vairumam no mums šķiet biedējoša, un tas diemžēl ir normāli, jo nāve ir ienākusi pasaulē un kļuvusi par daļu no mūsu esamības pirmdzimtā grēka dēļ. Dvēseles atšķirtība no miesas ir vardarbīgs stāvoklis cilvēkam, tādēļ arī visa viņa iekšējā būtība pretojas nāvei, nevēlas to pieņemt. Bieži vien cilvēks negrib pat domāt par nāvi, par to, kas notiks “pēc tam”. Reliģija kā saikne ar Dievu taisnīgi pretendē sniegt atbildes uz šiem dabiskā prāta līmenī grūti atrisināmajiem jautājumiem. Kristus vienīgais piepilda apziņas tukšumu attiecībā uz dzīvi pēc nāves. Viņš to var tāpēc, ka ir patiess Dievs un patiess cilvēks, kurš augšāmceļoties ir uzvarējis nāvi un devis mums mūžīgās dzīves apsolījumu. Tādēļ paradoksāli šķiet tas, ka Jēzus ir salīdzinoši skops, aprakstot pēcnāves dzīvi. Evaņģēlijos redzam, ka gan draugi, gan ienaidnieki ir mēģinājuši uzzināt no Jēzus kaut ko par dzīvi Dieva valstībā, taču Viņš vienmēr ir runājis līdzībās. Ne jau tādēļ, ka tā būtu slepena, tikai izredzētajiem paredzēta informācija, bet gan tādēļ, ka nākamā realitāte ir tik skaista un diža, ka mūsu ierobežotais prāts to gluži vienkārši nevarētu aptvert. Pat runādams par Dieva valstību līdzībās, Jēzus nepārprotami norāda ceļu, pa kuru ejot šeit virs zemes, mēs varam kļūt šīs Valstības cienīgi.
Šis ceļš ir svētuma ceļš. Svētums sākas virs šīs zemes kā mūsu atbilde Dieva žēlastībai, sākot ar vismazākajām lietām! Svētums nav nejaušības dēļ saņemta Dieva dāvana, līdzīgi loterijas laimestam. Būtu kļūdaini domāt, ka 1. novembrī godinām veiksminiekus, savukārt nākamajā dienā tos, kuriem būtu paveicies mazāk. Baznīcā ir ļoti daudz “anonīmā” svētuma, kas liek domāt par to, ka, nonākuši Debesīs, varēsim piedzīvot ne vienu vien patīkamu pārsteigumu.
Novembrī Baznīca vēl arī atsevišķi godina vairākus svētos, piemēram, dedzīgo Kristus liecinieku pagānu vidū svēto Mārtiņu, svēto pāvestu Leonu Lielo, svētā Akvīnas Toma skolotāju svēto Albertu, mūziķu aizbildni svēto Cecīliju, svēto apustuli Andreju un daudzus citus. Kā vienmēr, tā arī šoreiz ļoti iedvesmojošas ir mūsu priesteru pārdomas, kuras viņi pauž savos komentāros mēneša svētdienām un svētku dienām. Īpaši rekomendēju priestera Aleksandra Stepanova rakstītos vārdus novembra pirmajai svētdienai, kuros viņš lieliski parāda svēto aizbildniecības, viņu dzīves piemēra un pamudinājumu aktualitāti visiem mūsdienu kristiešiem, it sevišķi garīdzniekiem.
Turklāt kā nozīmīgs liturģiskais akcents jāmin tas, ka novembra pēdējā svētdienā, Kristus Karaļa svētkos, noslēdzas kārtējais liturģiskais gads. Šajos svētkos Jēzus atkal no jauna apliecina, ka ir pazemības pilns Karalis, kurš ir gatavs mums kalpot!
Ja runājam par kalpošanu, tad arī mums, sekojot Kristus piemēram, ir jāizmanto katra iespēja palīdzēt līdzcilvēkiem. Šajā sakarā vēršu jūsu uzmanību uz to, ka nu jau vairāk nekā 11 gadus darbojas “Mieram tuvu Solidaritātes fonds”, kas dod iespēju dāvināt mūsu mazo, taču ļoti vērtīgo grāmatiņu tiem cilvēkiem, kuriem neklājas viegli. Aicinām mūsu lasītājus arī turpmāk atbalstīt Solidaritātes fondu, palīdzot līdzcilvēkiem iepazīt Dieva Vārdu un gūt tā stiprinājumu. Visu nepieciešamo informāciju par iespēju atbalstīt Fondu ar ziedojumu jūs atradīsiet uz šīs grāmatiņas vāka atloka.

Pāvesta lūgšanu nodoms
Pāvesta Franciska lūgšanas nodoms novembra mēnesī ir veltīts Āzijas reģionam: “Par Āzijas kristiešiem, lai, liecinot par Evaņģēliju ar saviem vārdiem un darbiem, viņi veicina dialogu, mieru un savstarpējo sapratni it īpaši ar citu reliģiju pārstāvjiem.”
Neraugoties uz to, ka, pateicoties modernajiem plašsaziņas līdzekļiem, pasaule mūsdienās ir kļuvusi visai maza un šķietami pārskatāma, vēl joprojām mums ir ļoti skopas zināšanas par valstīm un reģioniem, kuri atrodas tālu no mums. Ziņu virsraksti dod tikai virspusēju priekšstatu par to, kā dzīvo cilvēki tālās zemēs. Ne visiem un ne vienmēr ir iespēja ceļot, jo tas joprojām ir visai dārgs prieks, kurš turklāt arī prasa laiku. Taču lūgšana pārvar visus attālumus, tādēļ mums, kristiešiem, ir svarīgi lūgties citam par citu, neatkarīgi no tā, kādas kultūru atšķirības un cik liels attālums mūs šķir. Turklāt ar savstarpēju lūgšanu mēs izkopjam kopienas garu, kas tik ļoti raksturo katolisko Baznīcu, vienotu savā dažādībā.
Ja Svētais tēvs mūs aicina īpaši lūgties par Āzijas reģionu, tam noteikti ir savi iemesli. Novembrī mēs pieminam Vjetnamas Baznīcu, godinot tās pirmos ticības lieciniekus, kuri atdeva savu dzīvību par Kristu. Taču Āzija ir liels reģions, kas sevī apvieno daudzas un ļoti dažādas valstis. Mājiens uz citu reliģiju pārstāvjiem, iespējams, ir saistīts ar vairākiem nacionālā un reliģiskā naida rosinātiem konfliktiem, kuri šobrīd plosa vairākas Āzijas valstis.
Jebkura cilvēka un jebkuras tautas dzīvē netrūkst smagu brīžu, un visiem ir vajadzīgs līdzcilvēku atbalsts, kurš ir sevišķi vērtīgs, ja ir balstīts lūgšanā. Ieklausīsimies pāvesta Franciska aicinājumā un veltīsim sirsnīgu lūgšanu mūsu māsām un brāļiem Āzijas zemēs!


Novēlot visiem “Mieram tuvu” draugiem
drosmi ceļā uz svētumu,
priesteris Edgars Cakuls


Mieram tuvu decembris 2017