Trešdiena, 19. septembris
Ievadvārdi mēnesim Mēneša dziesma

Jūlija mēnesis Baznīcā

Laika ritējums un atpūta Dievā
Jūlijs ir ievērības cienīgs jau ar to vien, ka tas mūs ieved gada otrajā pusē, liekot no jauna ap­zināties laika ritējuma nozīmi mūsu dzīvē, kā arī tā garīgo vērtību. Ir jāmācās pievērst uzmanību šādiem atskaites punktiem, jo laiks ir liela Dieva dāvana, kuru visbiežāk novērtējam tikai tad, kad tas ir neglābjami zudis. Esam aicināti piešķirt laika ritējumam garīgu vērtību un pilnvērtīgi to izmantot.
Dzīvojot stresa pilnajā pasaulē, ir svarīgi prast atpūsties. Jūlijs ir iecienīts atvaļinājumu laiks, siltais vasaras mēnesis parasti mūs iepriecina ar sauli un labu laiku, tādēļ ir jānovērtē šī Dieva dāvana un jāizmanto katra iespēja uzkrāt spēkus un gūt pozitīvas emocijas. Nedrīkstam aizmirst arī par atpūtas garīgo dimensiju, jo ne tikai mūsu materiālajai esamībai, bet arī dvēselei ir jāatpūšas. Mieram tuvu kā vienmēr piedāvā iespēju smelt garīgo spēku gan Svēto Rakstu liturģiskajos lasījumos, gan senajā Baznīcas tradīcijas mantojumā, gan arī aktuālajos mūsu priesteru komentāros. Zīmīgi, ka jūlijs šogad sākas ar svētdienu, kurā mūs uzrunā priesteris Andris Priede ar ļoti saturīgu komentāru. Atzīšos, pārlasīju to vairākas reizes, katrreiz atrodot sev ko jaunu. Labi iesākto kalpojumu cienīgi turpina pārējie priesteri, kuplinot visas piecas jūlija svētdienas ar atziņām, kuras mums palīdzēs pilnvērtīgi dzīvot līdzi Baznīcas liturģijai.

Jūlija mēneša svētie
Tāpat kā katru mēnesi, arī jūlijā mūs uzrunās svēto dzīves piemērs. Varēsim uzticēt sevi tādu Dieva mīlestības liecinieku aizbildniecībai kā svētais apustulis Toms, svētā Marija Goreti, svētais Benedikts, svētā Brigita un daudzi citi. Godināsim arī jezuītu ordeņa dibinātāju svēto Ignāciju no Lojolas, atceroties, ka arī mūsu laikam ir nepieciešami tikpat dedzīgi un darbīgi misionāri kā viņš. Nu jau tradicionālajā rakstu sērijā par pāvestu Francisku priesteris Andris Marija Jerumanis uzsver Svētā tēva jezuītam raksturīgo harizmu, kas viņā vienmēr ir uzturējusi dedzīga misionāra garu, ko viņš ir īstenojis gan kā priesteris, gan kā bīskaps un nu to turpina, būdams pāvests. Pateicoties Dievam par iespēju sveikt izcilo Dieva mīlestības liecinieku pāvestu Francisku mūsu zemē, gatavosimies viņa vizītei Rīgā un Aglonā!
Jūlijs ir bagāts ar svēto piemiņas dienām, turklāt daudzi no viņiem nemaz nav tik ļoti pazīstami, taču katram no šiem Dieva lieciniekiem ir ko mums teikt ar savu dzīvi un garīgo piemēru. Mēneša svētā šoreiz ir Polijas karaliene Jadviga, kura dzīvoja 14. gadsimtā, taču tika kanonizēta tikai 1997. gadā Krakovā. Viņas laulība ar toreiz vēl pagānisko Lietuvas valdnieku Jagaili būtiski ietekmēja mūsu kaimiņu valsts un brāļu tautas evaņģelizāciju, tādēļ svēto Jadvigu pamatoti dēvē par Lietuvas apustuli. Vēlos uzsvērt, ka svētās Jadvigas dzīves apraksts ir sagatavots ļoti atzīstamā līmenī, patiesībā to varētu pat dēvēt par neliela apjoma zinātnisku darbu. Par to varam pateikties tā autorei Inesei Suļžanokai un viņas personā visiem, kuri līdzdarbojas izdevuma Mieram tuvu tapšanā.

Kas mums ir Baznīca?
Šķiet, ka svarīgākie svētki šajā mēnesī ir Rīgas Metropolijas dievnamu iesvētīšanas gadadiena, kuru atzīmēsim 22. jūlijā. Šī piemiņas diena reizē ir simboliska, taču arī ļoti konkrēta, jo katram no mums ir kāds sirdij tuvs dievnams. Tā, protams, ir mūsu draudzes baznīca, taču tā var būt arī baznīca, kurā esam kristīti un kur ir sācies mūsu garīgās dzīves ceļš, vai kāds vienkāršs lauku dievnams, kurā esam piedzīvojuši ko īpašu, piemēram, svētceļojuma laikā vai arī vienkārši ienākot un saņemot kādu skaistu žēlastību no Dieva. Jebkurā gadījumā baznīcas mums atgādina par Dievu un arī par to, ka mēs paši esam Baznīca, dzīvie akmeņi Dieva celtnē, kuras stūrakmens ir Kristus un cēlājs – Dievs Svētais Gars!
Padomju varas gados, kad komunistiskā ideoloģija darīja visu, lai Baznīca neizietu ārpus baznīcas, mūsu dievnami bija kā patvērums, kā patiesības un mīlestības saliņa ļaunuma impērijā. Tagad ir citi laiki. Mums ir jāmācās nest Dieva gaismu un patiesību pasaulei, liecināt par Kristus mīlestību, liecināt par Baznīcu. Arī sakopts un labi uzturēts dievnams ir liecība pasaulei. Varbūt mēs varētu veltīt kaut ko no sava brīvā laika un enerģijas, lai palīdzētu prāvestiem uzturēt mūsu baznīcas tajā priekšzīmīgajā kārtībā, kas visu laiku ir bijusi savdabīga katoļu Baznīcas vizītkarte. Par to, ka mūsu zemē ir tik daudz sakoptu un skaistu dievnamu, varam pateikties Dievam un visiem krietnajiem cilvēkiem, kuri pašaizliedzīgi rūpējas par savas draudzes baznīcām.

Pāvesta lūgšanu nodoms
Atzīšos, ka, iepazīstoties ar pāvesta lūgšanas nodomu jūlijam, sajutu zināmu aizkustinājumu, jo Svētais tēvs to veltī mums – priesteriem, kas īsteno savu pastorālo misiju. “Lai priesteri, kas savā pastorālajā darbā cieš noguruma vai vientulības dēļ, saņem palīdzību un stiprinājumu draudzībā ar Kungu Jēzu, kā arī tiek savu brāļu atbalstīti!”
No sirds īstenojot jebkuru aicinājumu, neizbēgami nākas saskarties ar grūtībām un pārbaudījumiem. Man šķiet, ka mūsdienu pasaulē ģimenes cilvēka aicinājums savā ziņā ir pat prasīgāks nekā priestera ceļš. Taču priesteriskais kalpojums vienmēr saskaras ar īpašiem, es pat teiktu, netipiskiem izaicinājumiem. Šajos mēnešos daudzi mani semināra biedri svin priesterības jubileju, turklāt aizvadītie gadi nevienam no viņiem nav bijuši tikai rozēm kaisīti. Daudz runājam par jauniem aicinājumiem uz priesterību, taču retāk pieminam nepieciešamību atbalstīt esošos priesterus viņu dzīvē un darbā. Patīkami, ka pāvests mums šo nepieciešamību atgādina.
Galvenais atbalsta veids, protams, ir lūgšana, taču nedrīkstam aizmirst, ka svarīga ir arī jebkura cita veida pozitīva klātbūtne, kaut vai līdz­darbojoties dievnamu uzturēšanā, kā arī cita veida praktisku jautājumu risināšanā. Nav mazsvarīgs arī cilvēciskais un emocionālais stiprinājums, taču šeit ir jāizvairās no pārspīlējumiem. Nav attaisnojami mēģinājumi “adoptēt” priesteri, kas bieži ir raksturīgi dievbijīgām sievietēm pāri pusmūžam. Priesteris nav bērns, viņš pats zina, kas viņam nepieciešams, tādēļ šādu garīgu “mātišķību” labāk ir īstenot, no sirds lūdzoties par saviem priesteriem.
Turklāt no pāvesta vārdiem izriet, ka vislabāko un iedarbīgāko atbalstu priesterim var sniegt citi priesteri. Tāpēc lūgsimies, lai vēl vairāk pieaug savstarpējā priesteru sadraudzība, kura Latvijā vienmēr ir bijusi ļoti dzīva un sirsnīga.

Novēlot “Mieram tuvu”
lasītājiem svētīgu
šo vasaras mēnesi,
priesteris Edgars Cakuls

Mieram tuvu septembris2018