Otrdiena, 13. novembris
Ievadvārdi mēnesim Mēneša dziesma

Novembra mēnesis Baznīcā

Svētums – mistiskās pieredzes ceļš ikdienā
Novembra mēnesi ievada divas svarīgas lūgšanu dienas, proti, Visu svēto svētki un Mirušo piemiņas diena. Visu svēto diena atgādina par mūsu dzīves galveno aicinājumu, ļaujot neskaitāmajos svētajos kontemplēt Dieva žēlastības darbu. Savukārt Mirušo piemiņas diena mūs iedrošina ticēt, ka svētums nav tikai dažu izredzēto privilēģija, bet gan ir domāts visiem!

Aizvadītā mēneša sākumā, kad Baznīca godināja svēto Terēzi no Bērna Jēzus, ar interesi klausījos Marutas Mazlovskas akadēmisko uzrunu Rīgas Garīgā semināra svētkos, jo svētā Terēze no Lizjē ir šīs mūsu nākamo priesteru formācijas vietas aizbildne. Mani uzrunāja atgādinājums par to, ka mistiskā pieredze, kura bija tik ļoti klātesoša gan svētās Terēzes, gan svētā Jāņa no Krusta dzīvē, nav kaut kas ārkārtējs, bet gan gluži dabiska kristieša garīgās dzīves sastāvdaļa. Baznīcas rītausmā kristieši ar šo terminu apzīmēja Dieva darbību, kura, pateicoties ticības pieredzei, īsteno iekšēju personības pārveidošanos, atbilstoši aicinājumam uz svētumu. Ne jau vārda pēc pirmo gadsimtu kristieši sauca cits citu par “svētajiem” (Ef 1, 1).

Šie paši agrīnās Baznīcas ticīgie spontāni apzinājās nepieciešamību lūgties par mirušajiem, svinot Euharistiju pie mocekļu kapiem katakombās un citur. Lūdzoties par mirušajiem, mēs piedzīvojam to, ko Baznīca sauc par “svēto sadraudzību”. Lūgšana ir garīga saikne ar mūsu tuviniekiem, ar tiem, kuri mums vienmēr ir bijuši un būs dārgi. Viņi jau ir citā realitātē, Dieva realitātē, ārpus mūsu laika un telpas. Lūgšana ir neredzamā saikne, kas mūs vieno pat cauri nāves vārtiem. Lūdzoties par saviem mirušajiem, neaizmirsīsim, ka arī viņi aizlūdz Dievu par mums, jo Viņš ir dzīvo, nevis mirušo Dievs!

Priesteri, kas ir uzrakstījuši komentārus abām pirmajām novembra svētku dienām ļoti labi uzsver garīgos akcentus, kuri ir nepieciešami, lai piln­vērtīgi piedzīvotu šo dienu liturģisko skaistumu un svarīgumu ciešā sadraudzībā ar Baznīcu, kuras bērni mēs esam.

Mēnesis patriotisma zīmē
Katru gadu 18. novembrī atceramies mūsu valsts Latvijas dibināšanas gadadienu. Šogad to atzīmēsim īpašā noskaņā, jo Latvija svin savas pastāvēšanas pirmo simtgadi. Jau kopš vairākiem mēnešiem dažādu vēsturisku notikumu atceres pasākumi mums ļāvuši sajust īpašo svētku noskaņu, kuras kulmināciju piedzīvosim tieši novembrī. Zīmīgi, ka abas svarīgās svētku dienas, gan 18. novembris, kas ir neatkarīgās Latvijas Republikas pasludināšanas diena, gan 11. novembris, kad atceramies notikumus un cilvēkus, kuri neatkarības deklarēšanu padarīja iespējamu, šogad iekrīt svētdienā. Šī sakritība, manuprāt, ir Apredzības zīme, Dieva smaids, solidarizējoties ar mūsu tautu.

Jau vairākus gadus esmu goda filistrs studentu korporācijā Fraternitas Academica, kuru savā laikā ir dibinājuši teoloģijas studenti un skautu kustības dalībnieki. Viena no šī statusa privilēģijām ir iespēja piedalīties ikgadējā studentu un studenšu korporāciju svētku gājienā no Latvijas Universitātes uz Brāļu kapiem. Jāatzīst, ka šis pasākums ir ar īpašu patriotisku akcentu. Bez šaubām, valsts svētkos ir jānovērtē militārās parādes, godinot tik ļoti nepieciešamo darbu, ko veic mūsu karavīri, kā arī citu tā saukto “spēka struktūru” pārstāvji, taču galvenais Latvijas drošības un labklājības garants, manuprāt, ir daudzu cilvēku reizēm pašaizliedzīgi īstenots profesionāls kalpojums, dažādās jomās un nozarēs strādājot mūsu kopējam labumam. Zīmīgi, ka sadaļa Mēneša liecinieks šoreiz mums dod iespēju iepazīties ar augsta līmeņa jurista, Sa­tversmes tiesas tiesneša Alda Laviņa pārdomām. Viņš mums atgādina svarīgu tēzi, kura pieder līdz šim vienīgajam ASV prezidentam – katolim, Džonam Ficdžeraldam Kenedijam, aicinot, lai mūsu mīlestība pret Latviju izpaustos tā, ka mēs domātu nevis par to, ko valsts var dot mums, bet gan – ko mēs varam dot valstij.

18. novembrī varēsim lasīt kā vienmēr dziļas priestera Andra Marijas Jerumaņa pārdomas Latvijas simtgades sakarā. Tāpat pievērsiet uzmanību tam, ka šajā mēnesī ikdienai domāto lūgšanu autori ir mūsu pašu, Latvijas cilvēki. Vēlos citēt fragmentu no izcilas Latvijas patriotes, kura šogad ir izvirzīta Nobela Miera prēmijai, Lidijas Lasmanes-Doroņinas lūgšanas, kura aicina mūs novērtēt to, kas mums ir, un pateikties par visu:

“Paldies par svētību mūsu zemē un par auglību dabā. Par atvērtiem dievnamiem, par to, ka neviens mūs nevajā Tevis dēļ, Jēzu, mūsu Pestītāj!”

Pāvesta lūgšanas nodoms
Novembrī Svētais tēvs mūs aicina lūgties par mieru. “Lai sirds valodai un dialogam ir virsroka pār ieroču valodu!”
Vēlme pēc paliekoša miera ir tikpat sena, cik seni ir kari, jo kara posts ir neaprakstāms. Paradoksālā kārtā pēdējās desmitgadēs pasaule, it sevišķi Eiropa, ar ļoti īsu laika distanci ir piedzīvojusi divus globālus militāros konfliktus. Tas nozīmē, ka cilvēce nemācās no kļūdām. Nav jābūt politikas vai militārās mākslas ekspertam, lai saprastu, ka nosacītais miera periods kopš Otrā pasaules kara ir panākts ar atturēšanas stratēģiju, lielā mērā “pateicoties” kodolieročiem.

Tas, par ko runā pāvests Francisks, manā skatījumā vairāk ir saistīts nevis ar mierīgu līdzāspastāvēšanu savstarpēja izdevīguma dēļ, bet gan ar iekšējo vēlmi pēc miera, no kuras dabiski izriet labvēlība pret līdzcilvēku. Ne velti šajā lūgšanas nodomā ir pieminēta sirds.

Lai šis vispārējais aicinājums pēc miera kļūtu personisks, pietiek atcerēties Svētā tēva uzrunas, septembrī viesojoties Latvijā, it sevišķi pieminot Zentas Mauriņas vārdus par “saknēm Debesīs”! Mēs nedrīkstam ignorēt pagātni, nedrīkstam

aizmirst, cik sarežģīti bijuši pirmie 100 Latvijas neatkarības gadi. Aptuveni puse no tiem ir pavadīti vardarbīgos apstākļos, kuri ir radījuši nopietnas un joprojām paliekošas negācijas. Taču… mums ir jātiecas pēc miera, mums ir jāatceras sava vēsture, savas saknes, tomēr mēs nedrīkstam aizmirst, ka mūsu īstās saknes ir Debesīs! Tikai tā mēs varēsim pilnvērtīgi un auglīgi izmantot lielo Dieva dāvanu – brīvību un neatkarību – un padarīt mūsu valsti par vietu, kur dzīvot un būt laimīgiem, cik vien virs zemes tas ir iespējams, nevis par vietu, no kurienes gribas doties prom. Lai Dievs mums dod šo garīgo gudrību, lai Dievs svētī Latviju!

No sirds sveicu visus Latvijas iedzīvotājus valsts neatkarības svētkos, kā arī novēlu svētīgu šo mēnesi.

Priesteris Edgars Cakuls

Mieram tuvu novembris 2018