Ceturtdiena, 21. novembris
Ievadvārdi mēnesim Mēneša dziesma

Novembra mēnesis Baznīcā

Svēto sadraudzība
Novembri sākam, svinot Visu svēto dienu. Šie svētki mums ļauj ne tikai pagodināt zināmos, oficiāli beatificētos un kanonizētos svētos, bet arī apzināt tos neskaitāmos, kuru svētums ir pazīstams vienīgi Dievam, bet kuru vārds arī ir ierakstīts Debesīs un kuri nemitīgi lūdzas par mums.

Visu svēto diena liek apzināties, ka aicinājums uz svētumu ir domāts katram no mums. Šis ideāls savijas ar mūsu ticības pieredzi, jo no tā paša brīža, kad Dievs dod mums ticību, Viņš mūs aicina kļūt svētiem. Svētums nav ekskluzīva dāvana vai loterijas laimests, domāts tikai dažiem izre­dzētajiem, – tas ir dabisks jebkura kristieša ticības pieredzes piepildījums. Mēs nevarēsim iekļūt Debesīs, nebūdami svēti. Tas ir tieši tik vienkārši, pat ja šķiet sarežģīti un reizēm pat neiespējami. Varbūt tas ir tādēļ, ka mums zināmos svētos esam uzcēluši uz tāda pjedestāla, ka nereti viņi sāk atgādināt drīzāk eņģeļus, nevis cilvēkus.

Kaut ko līdzīgu piedzīvoja svētā Terēze no Bērna Jēzus, kad klostera vakariņu laikā kopā ar citām māsām klausījās nesen mirušu karmelīšu nek­rologus, kuros bija izcelti viņu varonīgie tikumi. Terēzīte teju zaudēja drosmi, labi apzinoties, ka nav ne tuvu spējīga uz tādiem varoņdarbiem, līdz Dievs ļāva viņai saprast, ka, lai sasniegtu svētumu, pietiek dzīvot no mīlestības, ejot pa mazo taciņu.

Pārāk bieži mēs aizmirstam, ka svētais nav tas, kuram nebūtu grēku. Nupat pieminētajai svētajai Terēzei no Lizjē patika parakstīties, pievienojot savam vārdam trīs “p” burtiņus. Šī abreviatūra franču valodā apzīmē frāzi petite pécheresse pardonée jeb tulkojumā “mazā grēciniece, kurai ir piedots”. Diezgan precīza un visai izsmeļoša svētuma definīcija, kas tikpat spēcīgi varētu raksturot arī katru no mums, ja vien mēs būtu gatavi uzdrīk­stēties būt svēti.

Šī gada 7. maijā Parīzē deviņdesmit gadu vecumā mūžībā aizgāja Žans Vanjē, kopienas Arche dibinātājs, kurš lielāko savas dzīves daļu bija veltījis tam, lai Kristus vārdā palīdzētu garīgi slimiem cilvēkiem. Nav pārsteidzoši, ka viņš nomira svētuma slavas apņemts. Man bija iespēja dzirdēt vienu no pēdējām radiointervijām ar šo neparasto cilvēku. Tās noslēgumā žurnālists vaicāja, kā ir dzīvot ar apziņu, ka tiec uzskatīts par svēto. Uz to Žans Vanjē visai pikts atbildēja, ka viņu ko­pienas pavāre ir daudz tuvāk svētuma ideālam nekā viņš pats...

Tik tiešām, svētums nav domāts tikai dažiem, bet gan ir katra kristieša dabisks aicinājums. Novembrī mums to palīdzēs apzināties daudzi svētie, kurus godināsim svētkos un piemiņas dienās. Savukārt sadaļa Mēneša svētais ļaus novērtēt kāda mūsu laikabiedra ceļu uz svētumu, iepa­zīstinot mūs ar godājamo Džordžo La Piru, itāļu politiķi un sabiedrisko darbinieku, kurš, būdams dominikāņu terciārs un sekulārā institūta biedrs, savas politiskās karjeras laikā divreiz tika ievēlēts par Toskānas galvaspilsētas Florences mēru. Ja kāds var sasniegt svētumu, esot politiskajās aprindās, tas nozīmē, ka svētuma ceļā nav nekā neiespējama.

Lūgšanu vienotībā ar mirušajiem
Svarīgs ir arī 2. novembris, kuru Baznīca kopš seniem laikiem ir veltījusi mirušo piemiņai. Lūgšana par mirušajiem ir Baznīcas sirdī kopš tās pirmsākumiem – atcerēsimies, ka pirmie kristieši savās sanāksmēs un lūgšanās pulcējās pie mocekļu atdusas vietām. Mirušo piemiņas diena dod iespēju īstenot svēto sadraudzību, lūdzoties kopā ne tikai ar Debesu Baznīcu, bet arī ar dvēselēm šķīstītavā. Tas ir svētīgs un vajadzīgs kalpojums, un ir prieks par tā praktizēšanu – šajā dienā mūsu dievnamos pulcējas vismaz tikpat daudz cilvēku kā svētdienās.

Mūsu tuvinieki un draugi, tie, kuri vienmēr ir bijuši un būs mums dārgi, ir citā realitātē, Dieva realitātē, ārpus mūsu laika un telpas, taču lūgšana ir neredzamā saikne, kas mūs vieno pat cauri nāves vārtiem. Lūdzoties par saviem mirušajiem, neaizmirsīsim, ka arī viņi aizlūdz par mums pie Dieva, kas ir dzīvo, nevis mirušo Dievs! Ņemot vērā to, ka šogad 2. novembris ir sestdiena, izmantosim iespēju apmeklēt mūsu dievnamus, lai kopā ar visu Baznīcu svinētu Euharistiju, lū­dzoties par mirušajiem.

Latvija un tās Karalis Kristus
Nedrīkstam ignorēt arī mūsu valsts dibināšanas gadadienu, kuru kā vienmēr svinēsim 18. novembrī. Zināmu patriotisku akcentu mūsu grāma­tiņas novembra numuram piešķirs tas, ka lūgšanas, kas tajā tiek publicētas, ir mūsu pašu, Latvijas cilvēku sacerētas un Dievam veltītas. Lai Dievs svētī Māras zemi Latviju!
Savukārt 24. novembrī, Kristus – Karaļa – svētkos, noslēgsies kārtējais liturģiskais gads, un nākamajā svētdienā sāksies Advents. Taču tas jau ir cits – decembra stāsts.

Pāvesta lūgšanu nodoms
Pēdējā liturģiskā gada mēnesī pāvests vērš mūsu uzmanību Tuvajiem Austrumiem dialoga un izlīguma kontekstā: “Lūgsimies par Tuvajiem Aus­trumiem, kur dažādas reliģijas dala vienu un to pašu dzīves telpu, – lai šajā pasaules daļā var uzplaukt dialoga, savstarpējas labvēlības un izlīguma gars.”

Cits izcils pāvests – svētais Jānis Pāvils II – savā laikā, komentējot situāciju Tuvajos Austrumos, ar viņam raksturīgo humoru teica, ka, lai nodrošinātu paliekošu mieru šajā reģionā, ir divi iespējamie risinājumi: viens no tiem ir nereāls, proti, ja cilvēki spēs vienoties, savukārt otrs reāls – ja Dievs iejauksies... Pāvests Francisks mūs aicina pieņemt tieši šo – pārdabisko, garīgo vīziju, lūdzoties par šo visai sarežģītu procesu pārņemto pasaules daļu, kura ietver Svēto zemi un ir mājas tik daudziem Dieva bērniem.

Svētīgu mēnesi novēlot,
priesteris Edgars Cakuls

Mieram tuvu novembris 2019