Ceturtdiena, 2014. gada 23. oktobris

Lai jūsu sirdī caur ticību mājotu Kristus,
un lai jūs iesakņotos
un nostiprinātos mīlestībā! (sal. Ef 3, 17)

Jaunumi

Emeritētā pāvesta Benedikta XVI, izcilā teologa Jozefa Racingera, fundamentālais darbs "Jēzus no Nācaretes" tagad lasāms arī latviešu valodā! Grāmatu varat pasūtīt mūsu internetveikalā šeit.

Lielā izpārdošana! Līdz decembra beigām žurnālu "Cilvēki kalnā" komplektam īpaša cena - tikai 5,25 EUR. 12 žurnāli par izciliem Dieva lieciniekiem. Žurnāli iesaiņoti skaistā mapītē. Komplektu iegādājieties šeit.

Unikāls mūzikas ieraksts – grupas "Semināristi" albums "Lūk!" To iegādāties varat arī mūsu mājaslapā: šeit

"Tu esi mīlestībai radīts" - Sintijas Gravas jaunā dziesmu izlase ir iznākusi! Disks ir pieejams mūsu internetveikalā šeit. Tāpat iespējams iegādāties arī Sintijas dziesmu nošu grāmatu - šeit

Lielā izpārdošana! Ieskaties mūsu mājaslapas veikalā - vairākām grāmatām cena tikai 2,10 EUR!  

Klausies Dieva Vārdu!

Saņemt jaunumus e-pastā

Mēneša svētais

Svētais DĀVIDS URIBE VELASKO


Kāda laime mirt, aizstāvot Dieva tiesības…

Sv. Dāvids Uribe Velasko
(1889–1927)
Piemiņas diena – 12. aprīlis


2000. gada 21. maijā pāvests Jānis Pāvils II pasludināja par svētiem 25 meksikāņu mocekļus, kuri tika nogalināti Meksikas “pēdējo krusta karu” laikā, kas norisinājās no 1915. līdz 1937. gadam. Šo mocekļu vidū ir arī tēvs Dāvids Uribe Velasko, kuru ar šāvienu nogalināja trīsdesmit astoņu gadu vecumā 1927. gada 12. aprīlī, netālu no Sanhosē de Vistaermosas (San José de Vistahermosa), Morelosas pavalstī Meksikā.

Dāvids Uribe Velasko (David Uribe Velasco) piedzima Buenavistā de Kueljarā (Buenavista de Cuéllar), Gerrero pavalstī Meksikā 1889. gada 29. decembrī. Būdams Igualas prāvests, viņš priekšzīmīgi pildīja savus priestera pienākumus, neraugoties uz Baznīcas ienaidnieku uzbrukumiem. Virsnieks, kas viņu apcietināja, piedāvāja jebkuras garantijas un brīvību, ja vien priesteris pieņems jaunās šķeltnieciskās baznīcas likumus un piekritīs būt par bīskapu šajā baznīcā, ko bija izveidojusi republikāņu valdība. Tomēr tēvs Dāvids Uribe vēlreiz apliecināja to, ko bija teicis jau iepriekš un kas pilnībā atklāja viņa ticības un uzticības spēku: “Ja es tiku svaidīts ar svētajām eļļām, kas mani darīja par Visaugstā kalpu, tad kādēļ gan man netikt svaidītam ar savām asinīm, aizstāvot dvēseles, kas ir izpirktas ar Kristus asinīm? Kāda laime mirt, aizstāvot Dieva tiesības! Labāk mirt, nekā noliegt Kristus vikāru!”

Bērnība
1878. gada 30. novembrī Buenavistā de Kueljarā Sv. Padujas Antonija baznīcā salaulājās Huans Uribe Ajala (Juan Uribe Ayala) un Viktorina Velasko Gutjeresa (Victorina Velasco Gutiérrez). Kā liecina ieraksts laulību grāmatā, Huans Uribe nodarbojās ar lauksaimniecību un lopkopību un dzīvoja savā mājā Gvadalupes kolonijā. Huanam, stājoties laulībā, bija 21 gads, Viktorinai – 16 gadi. Nākamajos gados donja Viktorina Velasko laida pasaulē vienpadsmit bērnus: Atilano, Krisanto, Hildo, Hoelu, Rozi, Visentu, Trinidadi, Nikomedesu, Mariju, Doroteju un Dāvidu. Dāvids bija jaunākais bērns ģimenē un piedzima 1888. gada 29. decembrī. 1889. gada 6. janvārī viņu kristīja, bet tā paša gada 7. jūlijā viņš saņēma Iestiprināšanas sakramentu.

Dāvida bērnība pagāja viņa vecāku lauku īpašumā starp Čivo un Lastrohes stāvajām gravām, kopā ar vecākajiem brāļiem strādājot saimniecībā un ganot lopus.

Dāvids bija veselīgs zēns, draiskulīgs, atjautīgs un veikls, bet arī paklausīgs un pieklājīgs. Viņa labais noskaņojums un prieks parasti pielipa citiem. Draugi viņu sauca par biche – sīko. Tomēr šis sīkais labi mācījās un bija labākais skolnieks klasē. Turklāt Dāvids bija dievbijīgs zēns. Viņš ik dienas lūdza Rožukroni un Kunga eņģeli un jau septiņu gadu vecumā zināja, ka vēlas būt priesteris.

Seminārista gadi
Kad Dāvidam bija 14 gadi, viņš lūdza tēvam atļauju iestāties seminārā. Sākumā tēvs noraidīja dēla lūgumu, sakot, ka ģimene ir pārāk nabadzīga, turklāt tuvojas laiks, kad priesteri tiks vajāti. Zēns atbildēja, ka tas viņu nebiedē.

Kāds liecinieks atceras: “Viņam bija četrpadsmit gadi, kad viņš gribēja iestāties seminārā. Tēvs viņam teica, ka tas nav iespējams nedrošās ekonomiskās situācijas dēļ, turklāt tuvojas laiks, kad priesterus nicinās, vajās, represēs un pat nonāvēs. Tomēr tas zēnu neatturēja, viņš atbildēja, ka nebaidās un ka cer, ka viņam būs dota iespēja atdot par Jēzu dzīvību.”

1903. gada 5. martā Dāvids Uribe iestājās Čilapas seminārā. Semināristu vidū viņš izcēlās ar savu dievbijību, uzcītību un izcilām sekmēm, kas ļāva viņam iegūt bīskapa stipendiju.

Kad pēc dažiem gadiem smagi saslima Dāvida māte, ziņu nosūtīja uz semināru, jo mātes garīgtēvs uzskatīja, ka stāvoklis ir tik smags, ka vienīgi brīnums var viņu glābt. To uzzinot, Dāvids devās uz baznīcu un asarām acīs lūdza Dievu, lai Viņš ļauj mātei pieredzēt to, kā viņas dēlu iesvēta par priesteri, un nodzīvot vēl septiņus gadus pēc tam. Šī lūgšana tika uzklausīta.

Vēl būdams teoloģijas students, Dāvids Uribe tika iecelts par latīņu valodas pasniedzēju. 1912. gadā viņš pabeidza teoloģijas studijas, un 1913. gada 2. martā Čilapas katedrālē viņu iesvētīja par priesteri.

Priestera kalpojums
Pēc priestera svētību saņemšanas Dāvids tika nosūtīts uz Tabasko, kur viņš bija bīskapa dona Antonio Ernandesa i Rodrigesa privātsekretārs. Taču jau 1914. gadā Tabasko gubernators ģenerālis Luiss Felipe Domingess uzsāka represijas pret katoļu Baznīcas priesteriem. Sākotnēji bīskaps Ernandess un tēvs Uribe cerēja, ka varēs slepus turpināt savu darbību, taču valdība izsludināja naudas atlīdzību visiem ziņotājiem. Tas lika bīskapam Ernandesam un tēvam Uribem bēgt uz Verakrusu.

Decembrī tēvs Uribe saskaņā ar bīskapa rīkojumu atgriezās Čilapā. Kad viņš ieradās savās dzimtajās mājās, māte viņu nepazina – tik novārdzis un novājējis dēls bija. Taču, pateicoties ģimenes rūpēm, viņš atguva spēkus un drīz vien tika norīkots uz Sirandaro, pēc tam uz Čilapu, kur pavadīja piecus mēnešus un visbeidzot, 1917. gadā, viņu pārcēla uz dzimto Buenavistu de Kueljaru. Meksikai tie bija grūti laiki, visur valdīja bads, pastāvīgi draudēja briesmas no sapatistu uzbrukumiem, turklāt arī valdības spēki pieprasīja arvien jaunas nodevas.

Kad 1918. gada 10. janvārī sapatisti gribēja ieņemt Buenavistas pilsētu, tās aizstāvji uzcēla barikādes netālu no dzelzceļa stacijas, savukārt tēvs Uribe sapulcināja pilsētas sievietes, pusaudžus un bērnus baznīcā, lai tie lūgtos Vissvētākā Sakramenta priekšā, kamēr viņu vīri, tēvi un brāļi atvaira ienaidnieku uzbrukumu.

1920. gadā, kad tēvam Uribem bija 31 gads, nomira Dāvida māte donja Viktorina, turklāt tieši tā, kā Dāvids bija lūdzis, – septiņus gadus pēc tam, kad dēls bija saņēmis priestera svētību.
1922. gadā tēvu Uribi pārcēla uz Teloloapanu, lai viņš atrisinātu tur samilzušās problēmas. Teloloapanas baznīca bija celta 1680. gadā, tā bija viena no senākajām Mehiko arhibīskapijas draudzēm. Tēva Uribes uzturēšanās laiks šajā draudzē nebija ilgs, bet ļoti auglīgs.

1924. gadā, kad Dāvidam bija 35 gadi, Buenavistā de Kueljarā nomira viņa tēvs dons Huans Uribe Ajala. 1925. gadā, kad visā Meksikā sāka slēgt baznīcas, tēvs Dāvids Uribe atradās Igualā. Viņam bija atlicis dzīvot vēl divus gadus.

Baznīcas vajāšanas
1926. gada 30. jūlijā Meksikā tika aizliegti visi publiskie dievkalpojumi. 1. augustā tika pārtraukti dievkalpojumi arī Sv. Asīzes Franciska draudzē Igualā. Draudzes locekļi, satriekti par notikušo, palika, gaidot baznīcas dārzā. Pirmdienā draudzes namā ieradās pilsētas mērs un pieprasīja nodot baznīcas un draudzes nama inventāru. Baznīcas īpašumu pārņēma federālie spēki.

Pat šajos sarežģītajos apstākļos tēvs Uribe turpināja kalpot savai ticīgo saimei un svinēt Svēto Misi vairāku draudzes locekļu mājās. Taču nemitīgo draudu dēļ, ko viņam izteica masoni un vairākas sektas, kas bija izveidojušās Igualā, viņš rudenī pārcēlās uz Mehiko. 1927. gada 12. martā tēvs Uribe uz vairākām dienām atgriezās Igualā, lai tur piešķirtu sakramentus un stiprinātu savus ticīgos.

Ciešanas un nāve
1927. gada 8. aprīlī tēvs Uribe kopā ar Hosē Garsiju Uribi ar vilcienu devās no Buenavistas uz Igualu, lai tur piedalītos Klusās nedēļas dievkalpojumos. Viņi brauca otrajā klasē. Ar to pašu vilcienu, tikai pirmajā klasē, brauca ģenerālis Adrians Kastrehons, kurš devās izmeklēt iepriekšējā vilciena sastāva katastrofas apstākļus.

Stāsta, ka jau vilcienā armijas pārstāvji tikuši informēti par to, ka vilcienā ir Dāvids Uribe. Tas nāca ausīs arī ģenerālim Kastrehonam, kurš pavēlēja atvest šo priesteri pie viņa. Sarunas laikā Kastrehons tēvam Dāvidam piedāvāja bīskapa vietu jaunajā meksikāņu shizmatiskajā baznīcā, bet Uribe to noraidīja, sakot: “Vai jums tas nebūtu negods, ja jūs nodotu savu karogu? Man būtu vēl lielāks negods, ja es nodotu savu svēto ticību.”

Kāds liecinieks atceras: “Viņam nebija bail stāties pretī saviem vajātājiem, tērptam sutanā.” Kāds cits raksta: “Tēvs Uribe nepiekrita ģenerāļa Kastrehona piedāvājumam vadīt jauno meksikāņu baznīcu, ko atbalstīja federālā valdība. Viņš nenoliedza nedz pāvestu, nedz arī katolisko Baznīcu. Pēc atteikuma ģenerālis pavēlēja viņu apcietināt.”

Septiņos vakarā vilciens pienāca Igualas dzelzceļa stacijā. Slepus majors Agirre un vairāki kareivji aizveda tēvu Uribi un Hosē Garsiju uz dona Hosē Fonsekas viesnīcu Gvadalupes ielā. Tur tika stingri uzraudzīts, lai tēvs Uribe ne ar vienu nesazinātos.

Tomēr kāds viesnīcas darbinieks par notikušo pastāstīja Uribes draugam donam Hosē Naheram, kura frizētava atradās pāris namu tālāk. Dons Hosē to paziņoja skolotājām Erlinai Garsijai un Beatrisei Garsijai, kuras nekavējoties sāka rīkoties, lai tēvu Uribi atbrīvotu.

Sestdien, 9. aprīlī, ģenerālis Kastrehons, uzzinājis, ka ļaudis no tuvējās apkārtnes ciemiem pulcējas Huaresa dārzā, pavēlēja pārvest Dāvidu Uribi uz kazarmām un tur nopratināt.

Palmu svētdienā, 10. aprīlī, drosmīgās māsas Garsijas kopā ar citām Igualas sievietēm agri no rīta ieradās pie ģenerāļa Kastrehona un iesniedza viņam Igualas pilsētas iedzīvotāju petīciju, kuru bija parakstījuši vairāk nekā divsimt cilvēku. Viņi apliecināja, ka tēvs Uribe ir ieradies Igualā ģimenes lietu dēļ, un prasīja viņu atbrīvot, piedāvājot noteiktu naudas summu kā galvojumu par viņa atbrīvošanu. Tomēr viss bija velti, konstitucionālie priekšraksti Meksikā vairs nebija spēkā. Tika nolemts Dāvidu Uribi vest uz Mehiko, kur viņam būs jāstājas Iekšlietu ministrijas ierēdņu priekšā.

Māsas Garsijas un Hosē Nahera nolīga advokātu Roberto Kirosu, bet tēva Uribes radinieki un draugi centās sazināties ar Morelosas pavalsts gubernatoru donu Ambrosio Punti. Dons Ambrosio par notikušo neko nezināja, tomēr apsolīja pirmdienas vakarā parunāt ar ģenerāli Huanu Domingesu.

Klusās nedēļas pirmdienā, 11. aprīlī, advokāts Roberto Kiross ieradās štābā, lai uzzinātu par aizturētā stāvokli. Advokāts pieprasīja ievērot apcietinātā priestera tiesības (jo astoņos no rīta bija pagājušas likumā noteiktās 72 stundas kopš tēva Uribes aizturēšanas), taču neko nepanāca. Pusnaktī cietumsargs pateica Uribem, ka nākamajā dienā viņam izpildīs nāvessodu. Tēvs Uribe uzņēma šo ziņu ar dziļu mieru un ticību.

Cietumā viņš uzrakstīja savu testamentu: “Es apliecinu, ka esmu nevainīgs noziegumos, kuros mani apsūdz. Es atrodos Dieva un Gvadalupes Jaunavas rokās. Pasakiet to maniem priekšniekiem, kā arī to, lai lūdz Dievu par manu dvēseli. Es atvados no savas ģimenes, draugiem un Igualas draudzes un sūtu viņiem savu svētību. .. Lūdzu piedošanu Dievam un piedodu saviem ienaidniekiem, lūdzu piedošanu visiem, ko varbūt esmu aizvainojis.”

Klusās nedēļas otrdienā, 1927. gada 12. aprīlī, trijos no rīta ieradās sardze un tēvu Uribi aizveda uz Kuernavaku. Zinot, ka tuvojas viņa nāves stunda, tēvs Dāvids vērsās pie eskorta, sakot: “Brāļi, nolieciet galvas, es gribu jums dot savu svētību. Es jums no sirds piedodu, bet lūdzu, lai jūs lūgtu Dievu par manu dvēseli. Savukārt es jūs neaizmirsīšu, stāvot Viņa vaiga priekšā.”

Pēc tam tēvs Dāvids atdeva kareivjiem savu pulksteni, rožukroni un krustu un visus svētīja. Kā pēdējo žēlastību viņš lūdza atļauju pirms nāves lūgt Dievu. Tēvs Uribe nometās ceļos un sāka lūgties, bet jau pēc dažām minūtēm kāds kareivis pienāca pie viņa un izšāva. Lode izgāja cauri galvaskausam, sašķaidot priestera kreiso aci. Tas notika ap pieciem no rīta. Pēc tam kareivji sakāpa mašīnā un devās atpakaļ uz Kuernavaku, pametot līķi guļam uz kalna lauka vidū. Bija Klusās nedēļas otrdiena.

Līķi atrada kāds zēns. Viņa tēvs, kāds Kassarubia kungs, redzot automašīnas uguņus un dzirdot šāviena troksni, aizsūtīja dēlu paskatīties, kas tur notiek. Tēvs Uribe gulēja ar seju pret zemi. Tomēr zēns viņu pazina un pastāstīja par to tēvam. Tas piezvanīja uz Buenavistas staciju un paziņoja par notikušo citiem.

No rīta advokāts Kiross, Hosē Nahera un māsas Garsijas devās uz armijas štābu, lai pieprasītu tēvu Uribi atbrīvot, bet viņiem paskaidroja, ka priestera šeit vairs nav. Nezinot, ka tēvs Uribe jau nogalināts, tie devās uz Mehiko, kur Iekšlietu ministrijā viņiem apliecināja, ka tēvs drīz ieradīsies.

Pa to laiku Kassarubia apbedīja tēva Uribes līķi lauka vidū. Pēc dažām dienām viņa mirstīgās atliekas tika ekshumētas. Palagos ietītu, tēva Dāvida Uribes miesu aizveda uz Lasnuses rančo, lai vēlāk pārvestu uz Buenavistu un tur apbedītu kādā privātīpašumā. Vēl pēc dažiem gadiem tēvu Dāvidu Uribi pārapbedīja Sv. Padujas Antonija draudzes baznīcā Buenavistā.

Uz viņa piemiņas plāksnes ir rakstīts: “Dusi mierā, mīļotais un apbrīnotais tēvs! Dedzīgais Kunga kalps, kas atdevi savu dzīvību aiz mīlestības pret Viņu un tiki nogalināts dzīves pilnbriedā. Tu esi ieguvis moceklības palmas zaru kā savas dievbijības un dedzības augli, kā apbalvojumu par drosmi pildīt savu visaugstāko pienākumu. .. Šeit dus tēva Dāvida Uribes mirstīgās atliekas. Viņš tika nogalināts netālu no Sanhosē Vidalas, Morelosas pavalstī, 1927. gada 12. aprīlī.”

Vietā, kur tēvs Dāvids Uribe tika nogalināts, šodien paceļas neliela Kristus – Karaļa vārdā nosaukta kapela. Blakus tai svētā Dāvida Uribes Velasko ģimene ir uzcēlusi lielu baznīcu, kur ik gadus 12. aprīlī notiek svinīgi dievkalpojumi, kas veltīti slavenajam Meksikas dēlam, kurš nebaidījās izliet asinis par savu ticību.

1992. gada 22. novembrī pāvests Jānis Pāvils II beatificēja tēvu Dāvidu Uribi Velasko, bet 2000. gada 21. maijā – kopā ar citiem divdesmit četriem meksikāņu mocekļiem pasludināja viņu par svētu.

Apbrīnojama ir tā tauta, kurā par svētajiem kļūst cilvēki, kas vienkārši pilda savu pienākumu, un par mocekļiem – priesteri, kas labāk mirst, nekā zaudē savu godu!

Materiālu sagatavoja
Inga Reinvalde