Mieram tuvu mājas lapā lasāma šī viena rīta lūgšanas versija. Mieram tuvu drukātajā izdevumā un e-grāmatā katrai dienai piedāvājam citu lūgšanu dienas iedvesmai.

Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā. Amen.
Apgaismo mani, Dievs, ar iekšējās gaismas spožumu. Vadi manas domas un manu gribu, lai es spēju Tevi cienīgi godināt un Tev pateikties, jo Tu esi mans Radītājs un Tēvs.

Es pielūdzu un mīlu Tevi, mans Dievs, Tava bezgalīgā labuma un svētuma dēļ. Es Tev pateicos par visām žēlastībām, bet īpaši par to, ka man un visiem ticīgajiem Tu esi parādījis labu un taisnu ceļu uz Tavu mūžīgo valstību. Stiprini mani, Dievs, lai ikdienas darbos un gara sausumā nepagurst mana dvēsele. Atbrīvo manu sirdi no visām nevajadzīgajām rūpēm un ilgām, lai uz visu pasaulīgo es raudzītos kā uz pārejošām lietām. Dod man, Kungs, Debesu gudrību, lai es iemācītos Tevi meklēt un atrast, Tevi arvien vairāk mīlēt un godināt.

Kungs, es novēlu Tev visu, ko vien es darīšu šodien, rīt un visā savā dzīvē. Tāpat no Tavām tēvišķajām rokām es gribu pieņemt visu, ko savā dievišķajā apredzībā man esi nolēmis. Vadi mani, Kungs, un uzturi savā žēlastībā, jo Tev es gribu piederēt tagad un mūžīgi.

Lasījums no Radīšanas grāmatas (Rad 22, 9-18)
Tajās dienās, kad Ābrahams un Īzāks nonāca vietā, kuru Dievs bija norādījis, Ābrahams tur uzcēla altāri un salika virsū malku un, sasējis savu dēlu Īzāku, uzlika viņu uz altāra virs sakrautās malkas. Un Ābrahams izstiepa roku un satvēra nazi, lai nokautu upurī savu dēlu. Un, lūk, Kunga eņģelis sauca no debesīm: “Ābraham, Ābraham!” Tas atbildēja: “Te es esmu.” Eņģelis sacīja: “Nepacel savu roku pret zēnu un nedari viņam nekā ļauna! Tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un manis dēļ neesi saudzējis pat savu vienīgo dēlu.” Ābrahams pacēla savas acis un ieraudzīja ērkšķu krūmā ar ragiem aizķērušos aunu. Paņēmis viņš upurēja to kā dedzināmo upuri dēla vietā. Un šo vietu Ābrahams nosauca vārdā “Dievs redz”. No tā laika vēl šodien tiek sacīts: “Kalnā ir redzams Kungs.” Tad Kunga eņģelis sauca Ābrahamam otrreiz no debesīm un sacīja: ““Es esmu zvērējis pats pie sevis,” saka Kungs. “Tādēļ, ka tu esi izdarījis šo lietu un neesi saudzējis savu vienpiedzimušo dēlu, Es tevi svētīšu un vairošu tavus pēcnācējus kā debesu zvaigznes un kā smiltis, kas ir jūrmalā. Tavi pēcnācēji iekaros savu ienaidnieku vārtus, un visas zemes tautas tavos pēcnācējos tiks svētītas, tādēļ ka tu paklausīji manai balsij.”” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Vai: Lasījums no Vēstules ebrejiem (Ebr 10,4-10)
Brāļi, grēkus nav iespējams atcelt ar vēršu un āžu asinīm. Tāpēc, ienākdams pasaulē, Kristus saka: “Upurus un dāvanas Tu neesi gribējis, bet esi man radījis miesu. Dedzināmie upuri un upuri par grēkiem Tev nepatika. Tad Es sacīju: “Lūk, Es nāku!” Grāmatas sākumā ir rakstīts par mani, lai Es izpildītu, Dievs, Tavu gribu.” Iepriekš pateicis: “Upurus un dāvanas, dedzināmos upurus un upurus par grēkiem Tu neesi gribējis, un tie Tev nepatika,” – lai gan tie tika nesti saskaņā ar Likumu – pēc tam Viņš saka: “Lūk, Es nāku, lai izpildītu Tavu gribu!” Viņš atceļ pirmo upuri,lai nodibinātu otru. Pamatojoties uz šo gribu, mēs esam svētdarīti ar Jēzus Kristus miesas upurēšanu reizi par visām reizēm. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Psalms 40
Refrēns: Lūk, es nāku pildīt Tavu gribu!
Kaujamo un ēdamo upuri Tu neesi gribējis,
bet esi atvēris man ausis.
Dedzināmo un gandarīšanas upuri
Tu neesi prasījis,
tad es sacīju: “Lūk, es nāku.” R.

Grāmatas tīstoklī ir rakstīts par mani.
Pildīt Tavu gribu, mans Dievs es vēlos,
un Tavs Likums ir manā sirdī.
Es sludināju tavu taisnību lielā draudzē;
lūk, savas lūpas es neaizvēru – Kungs, Tu zini. R.

Tavu taisnību es neapslēpu savā sirdī,
es sludināju Tavu uzticību un palīdzību.
Tavu žēlsirdību un Tavu uzticību
es neesmu slēpis
lielās draudzes priekšā. R.

Lai līksmo un priecājas Tevī
visi, kas Tevi meklē,
un vienmēr lai saka: “Liels ir Kungs!” –
tie, kas ilgojas pēc Tavas palīdzības. R.

Alleluja.
Mūsu dēļ Kristus kļuva paklausīgs līdz nāvei,
līdz pat krusta nāvei.
Tādēļ Dievs Viņu paaugstināja pāri visam
un deva Viņam vārdu, kas ir pāri pār katru vārdu.
Alleluja.

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 26, 36-42)
Tad Jēzus ar saviem mācekļiem aizgāja uz dārzu, kas tiek saukts par Ģetzemani, un viņiem sacīja: “Pasēdiet šeit, kamēr Es aiziešu un lūgšos.” Un, paņēmis sev līdzi Pēteri un abus Zebedeja dēlus, Viņš sāka skumt un baiļoties. Tad Viņš tiem teica: “Mana dvēsele ir noskumusi līdz nāvei. Palieciet šeit un esiet ar mani nomodā!” Un, nedaudz pagājis uz priekšu, Viņš nokrita uz sava vaiga, lūgdamies un sacīdams: “Mans Tēvs, ja tas ir iespējams, tad lai šis biķeris paiet man garām; tomēr ne tā, kā Es gribu, bet gan tā, kā Tu.” Un Jēzus atnāca pie mācekļiem un atrada viņus guļam. Un Viņš sacīja Pēterim: “Tā jūs nespējāt vienu stundu būt ar mani nomodā? Esiet nomodā un lūdzieties, lai jūs nekristu kārdināšanā. Gars gan ir dedzīgs, bet miesa vāja.” Viņš otrreiz atkal aizgāja un lūdzās, sacīdams: “Mans Tēvs, ja tas nevar paiet man garām, ka Es to nedzertu, tad lai notiek Tava griba!” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.