Mieram tuvu mājas lapā lasāma šī viena rīta lūgšanas versija. Mieram tuvu drukātajā izdevumā un e-grāmatā katrai dienai piedāvājam citu lūgšanu dienas iedvesmai.

Dieva Tēva un Dēla, un Svētā Gara vārdā. Amen.
Apgaismo mani, Dievs, ar iekšējās gaismas spožumu. Vadi manas domas un manu gribu, lai es spēju Tevi cienīgi godināt un Tev pateikties, jo Tu esi mans Radītājs un Tēvs.

Es pielūdzu un mīlu Tevi, mans Dievs, Tava bezgalīgā labuma un svētuma dēļ. Es Tev pateicos par visām žēlastībām, bet īpaši par to, ka man un visiem ticīgajiem Tu esi parādījis labu un taisnu ceļu uz Tavu mūžīgo valstību. Stiprini mani, Dievs, lai ikdienas darbos un gara sausumā nepagurst mana dvēsele. Atbrīvo manu sirdi no visām nevajadzīgajām rūpēm un ilgām, lai uz visu pasaulīgo es raudzītos kā uz pārejošām lietām. Dod man, Kungs, Debesu gudrību, lai es iemācītos Tevi meklēt un atrast, Tevi arvien vairāk mīlēt un godināt.

Kungs, es novēlu Tev visu, ko vien es darīšu šodien, rīt un visā savā dzīvē. Tāpat no Tavām tēvišķajām rokām es gribu pieņemt visu, ko savā dievišķajā apredzībā man esi nolēmis. Vadi mani, Kungs, un uzturi savā žēlastībā, jo Tev es gribu piederēt tagad un mūžīgi.

Lasījums no Samuēla otrās grāmatas (2 Sam 7, 4-5a.12-14a.16)
Tajās dienās pravietim Nātanam atklājās Kunga vārds: “Ej un pasaki manam kalpam Dāvidam: tā saka Kungs – kad būs piepildītas tavas dienas un tu atdusēsies līdzās saviem tēviem, Es uzmodināšu pēc tevis tavu pēcnācēju, kas nāks no tavām miesām, un nostiprināšu viņa valstību. Viņš uzcels namu manam vārdam, un Es nostiprināšu viņa valstības troni uz mūžiem. Es būšu viņam par Tēvu, un viņš būs man par dēlu. Un tavs nams un tava valstība būs nesatricināmi manā priekšā uz mūžiem, un tavs tronis pastāvēs vienmēr.” Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Psalms 89 (88)
Refrēns: Viņa dzimums pastāvēs mūžam.
Par Kunga žēlsirdību es dziedāšu mūžam,
ar savu muti no paaudzes paaudzē
stāstīšu par Tavu uzticību.
Jo Tu esi sacījis:
“Žēlsirdība pastāvēs mūžam,” –
savu uzticību Tu esi nostiprinājis Debesīs. R.

“Ar savu izvēlēto Es esmu noslēdzis derību,
Es esmu zvērējis Dāvidam, savam kalpam:
uz mūžiem Es nostiprināšu tavu dzimumu
un tavu sēdekli celšu uz paaudžu paaudzēm.” R.

Viņš mani piesauks: “Tu esi mans Tēvs,
mans Dievs un manas pestīšanas klints.”
Savu žēlastību Es glabāšu viņam uz mūžiem,
un mana derība ar viņu būs droša. R.

Lasījums no svētā apustuļa Pāvila vēstules romiešiem (Rom 4, 13.16-18.22)
Brāļi, Ābrahamam un viņa pēcnācējiem dotais apsolījums, ka viņš kļūs pasaules mantotājs, tiks padarīts atkarīgs nevis no Likuma pildīšanas, bet gan no attaisnošanas ticības dēļ. Tāpēc tas izriet no ticības, lai tas balstītos uz žēlastību un lai apsolījums būtu nodrošināts visiem pēcnācējiem: ne tikai tiem, kas ir no Likuma, bet arī tiem, kam ir Ābrahama ticība. Viņš ir visu mūsu tēvs, kā ir rakstīts: “Es tevi iecēlu par tēvu daudzām tautām,” – Dieva priekšā, kuram viņš ticēja, ka Tas atdzīvina mirušos un izsauc esamībā to, kā nav. Un viņš pretēji cerībai ticēja cerībai, ka viņš kļūs daudzu tautu tēvs saskaņā ar to, kas bija sacīts: “Tādi būs tavi pēcnācēji.” Tāpēc tas viņam tika ieskaitīts kā taisnīgums. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Lai ir slavēts Dieva Vārds!
Kungs, svētīgi ir tie, kas dzīvo Tavā namā, –
viņi mūžam Tevi slavēs.
Lai ir slavēts Dieva Vārds!

Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Matejs (Mt 1, 16.18-21.24a)
Jēkabam dzima Jāzeps, Marijas vīrs, no kuras piedzima Jēzus, kas tiek saukts Kristus. Ar Jēzus Kristus dzimšanu bija tā: kad Viņa Māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, pirms viņi sanāca kopā, izrādījās, ka viņa ir mātes cerībās no Svētā Gara. Jāzeps, viņas vīrs, būdams taisnīgs un negribēdams viņai celt neslavu, gribēja viņu klusām atstāt. Bet, kamēr viņš par to domāja, lūk, Kunga eņģelis parādījās viņam sapnī, sacīdams: “Jāzep, Dāvida dēls, nebīsties pieņemt savu sievu Mariju, jo, kas viņā dzimis, ir no Svētā Gara. Un viņa dzemdēs Dēlu, un tu nosauksi Viņu vārdā Jēzus, jo Viņš atpestīs savu tautu no tās grēkiem.” Uzmodies no miega, Jāzeps darīja tā, kā Kunga eņģelis bija viņam pavēlējis. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.

Vai: Lasījums no Jēzus Kristus Evaņģēlija, ko uzrakstījis svētais Lūkass (Lk 2, 41-51)
Jēzus vecāki katru gadu Pashas svētkos gāja uz Jeruzalemi. Un, kad Viņam palika divpadsmit gadu, viņi pēc svētku ieraduma devās uz turieni. Svētkiem beidzoties, viņi gāja atpakaļ, bet zēns Jēzus palika Jeruzalemē, un vecāki to nezināja. Domādami, ka Viņš ir starp ceļabiedriem, tie nogāja dienas gājumu un meklēja Viņu pie radiem un paziņām. Neatraduši tie griezās atpakaļ un meklēja Viņu Jeruzalemē. Pēc trim dienām viņi atrada Jēzu svētnīcā sēžam starp Rakstu mācītājiem, tos klausoties un tiem jautājot. Un visi, kas Viņu dzirdēja, bija pārsteigti par Viņa gudrību un atbildēm. Viņu ieraudzījuši, vecāki brīnījās, bet Māte Viņam sacīja: “Dēls, kāpēc Tu mums to izdarīji? Lūk, Tavs tēvs un es ar sāpēm Tevi meklējām.” Bet Viņš tiem atbildēja: “Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezinājāt, ka man ir jābūt pie tā, kas attiecas uz manu Tēvu?” Bet viņi neizprata vārdus, ko Jēzus tiem teica. Tad Viņš devās tiem līdzi uz Nācareti un bija viņiem paklausīgs. Tie ir Svēto Rakstu vārdi.